Šovakar darba sapulcē kolēģiem tika paziņots manu un darbavietas vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu. To nolēmu es. Pirmkārt, tāpēc, ka man vienkārši fiziski trūkst naudas, otkārt, tāpēc, ka tā laikam nav mana sapņu darbavieta. ja nebūtu kaut viena no šiem iemesliem, tad varbūt kaut kā vēl varētu izvilkt. Ja nebūtu abu, viss būtu ideāli. Bet ir tā, kā ir, un risinājums ir tāds, kāds tas ir. Secinājumus parādīs laiks.

Atnāku mājās un uz optiskā interneta modema redzu, ka ierasto četru lampiņu vietā deg tikai divas, intereses pēc ieslēdzu TV. Jup, balta bilde, atslēgts ir. Jau trešā reize pēdējo deviņu mēnešu laikā. Parasti gan tas notika ap kādu 26. datumu, šoreiz pacentušies ātrāk.

Uz galda stāv cidoniju bļoda, tajā aptuveni spainis cidoniju. Daudz. Stāv tur jau otro nedēļu, steidzami jāsagriež un jāapber ar cukuru. Ķeros tam klāt, lēni sanāk, skābe pamazām kož roku ādu, bet bļodā esošais cukurs vel no cidonijām ārā sulu, lai veidotu sīrupu. Katram savs darbiņš darāms.

Bet ne par to - ar katru cidoniju šķēlīti, kas iekrīt cukurā, ar katru izņemto sēkliņu manī aug pārliecība, ka šoreiz varbūt ir vērts darba meklējumus sākt ar mēģinājumu piepildīt kādu no saviem sapņiem. Ja ne kādu no sapņiem, tad vismaz pēdējo pusgadu augošo vēlmi pēc īsta darba. Pēc tāda darba, no kura atnākot mājās būtu patīkams nogurums un prieks par padarīto, prieks par kādam citam sniegto palīdzību vai to, ka pasaule ir kļuvusi kaut par mikronu labāka. Gribas gūt piepldījumu.

Protams, lielākajai daļai cilvēku, īpaši mana vecuma meitenēm uzreiz parādās interese, kad paziņoju, ka "strādāju reklāmā", tāpat arī forši ir parādīt, kurš ir "mans logs" tajā stiklotajā fasādē vienā no dārgākajām biroju ēkām Rīgas centrā. Bet... Kā vērts ir tas viss? Kā vērti ir sačakarētie nervi, kā vērts ir tas, ka māmiņas vārda dienā tev nav īsti par ko nopirkt puķi, kā vērts ir tas, ka vakarā, lai varētu ātrāk aizmgt, tu vakariņu vietā par pusotru latu nopērc paku vīna?

Šobrīd man vienkārši gribas pamēģināt piepildīt kādu no saviem sapņiem, un uz kontaktiem dabūt vairākas vietas, kur es vienmēr esmu vēlējies strādāt, ideālā gadījumā iegūt darbu kādā no tām. Jā, dažas no tām ir arī tajā pašā reklāmā, bet tām laikam rakstīšu pēdējām. Es jūtu, ka nu beidzot ir laiks pamēģināt ko citu. Kaut ko īstu.

Tāpat gribas kaut ko tādu, kur vai nu manī ieklausītos vai arī kur es būtu pilnīgi viens. Vienu no diviem. Tā pa vidam man galīgi nesanāk. Man ārkārtīgi patīk sarunāties ar gudriem cilvēkiem, klausīties tajos un mācīties, šādās sarunās es cenšos iegaumēt pēc iespējas vairāk, augt. Bet ja bariņš cilvēku regulāri mēģina ar mani strīdēties par jautājumiem, kuros esmu gudrāks, tad gan man tas ilgtermiņā krīt uz nerviem. Varbūt es dažreiz esmu nedaudz naivs sapņotājs, dažreiz pārāk lepns, bet muļķis es neesmu. To es zinu labi.

Tāpēc es esmu apņēmies atrast foršu un īstu darbu. :) Atceries, ka cienījamu cilvēku veido labi padarīti darbi īstajā vietā, nevis uzraksts uz vīzītkartes.

Priekā, un lai laime nepāriet!

R, 22.09.11.