Tik sen nebij zipāts! Prieks, ka neesmu aizmirsis servēt.

Nez no kurienes ļaudis ir nonākuši pie sprieduma, ka izdevīgakais laiks, kad zīmēties ar savu glāsttālruni ir publisks pasākums, rokkoncerts, piemēram. Nu man ir dziļi pohuj, cik tavai klausulei ir collas pa diametru un kāds zūms pieejams. Es vienkārši gribu baudīt mūziku un redzēt mākslinieku uz skatuves. Nē man netraucē applaudējošo ļaužu rokas priekšā, jo tas ir normāli. Bet nav normāli mēģināt kaut ko filmēt pa divdesmit metriem pilnīgā tumsā ir pārsātinātu fona gaismu ar telefonu. Ar TELEFONU, ibomicīt! Nu nav nevienam suņa sūdam tavs ieraksts vajadzīgs. Atmiņām? Lai paliek biļete, noķertā bungu vālīte vai mediators, nopirktā maika vai dajebkāds cits reāls atribūts. Tu tāpat pēcāk kompī nevarēsi atrast vajadzīgo failu ar to sūdīgo konča ierakstu, lai pēcāk skatītos (pie nosacījuma, ja uzņemto jau otrajā dienā neizdzēsīsi un tas nonāks līdz tavam cietajam diskam). Tā vietā būtu labāk ritmiski galvu pakratījis vai gājis uz priekšējām rindām mošot. Nošārēt draugos, feisbukā saki? Visiem patiks un liks smukus komentāriņus? Aizmirsti! Nu kam ir vajadzīgas piecas minūtes ar zibsnījošām gaismām uz skatuves, par kuru ir nojausma, ka tur kāds stāv un dzied, nerunājot par skaņu, kuras skaļums tālu pārsniedz to līmeni, kāda ierakstīšanai telefons ir paredzēts? Nevienam nav vajadzīgs! Netici? Paņem nākamreiz aizej uz rokkoncertu, iesāc filmēt pamatīgo rēkoņu uz skatuves kādas desmit sekundes, bet pārējās piecas minūtes no video aizpildi ar savas pakaļas tuvplāna attēliem. Un tad tādu video ieliec draugos ar tekstu 'biju uz pamatīgo roķīti, labs koncis'. Redzēsi, tāpat komentāros būs 'wow, man skauž' un 'bāc, pamatīgi nodeva'.

Ilustrāciju piedāvā chaika

Bet, ja objektīvi, tad Biffy Clyro koncerts pārspēja visas cerības un pārsteidza nesagatavotu. Neslēpšu, ka biju viens no daudzajiem, kuri nespēja dziedāt līdzi, jo neesmu tajā trūfanu saimē, kas visus albumus no galvas zina. Taču protu novērtēt labu mūziku un droši varu rekomendēt ikvienam šo grupu dzirdēt dzīvajā. Puiši uz skatuves svīst ne tāpat vien, bet no sirds un ierakstos dzirdamais nav pat trešdaļa no dzīvajā piedāvātā.

Žēl, ka nepaguvu kaut kur nopublicēt savu kopbildi ar puikiem no viņu pirmās klausīšanās reizes, kompja zaraza bildi paņēmuse sev līdzi. Saglabājusies tikai margināla fotoliecība no mana toreizējā Highfield '07 apmeklējuma, kura nupat jau aizgājusi kaut kādā savā orbītā pasaules retvītos un šārēs. Mana māsica, piemēram, pat uz pāris dienām atpērās no Londonas, lai viņus šeit dzirdētu. Iesaku jums arī. Piemēram, šovakar Varšavā.

Vo bļe! Nopizģīja ričuku a man pat neviena lādzīga bilde nav, ko mentūrai uzrādīt!

Sākās ar to, ka kundze man norādīja uz šo kāda galvaspilsētas bāra tvītu slavenajā čivinātājportālā:

Sieva izdomāja iztīrīt zarkukaiņu terāriju un nu ārāņemot tos skaita. Tika līdz 340. Ja interesē, vismaz 240 ir promdodadmi. Var turēt 3L brurkā vai dajebkādā citā lielā traukā. Ēd apmēram vienu pētersīļu bunti nedēļā. Izskatās gana frīkī un prot maskēties. Patīk sēdēt uz terārijā ieliktiem zariem un tēlot, ka ir zars.
Pieteikties slēptajos komentāros.

Vo! Bijām švāģerim palīgā pārvākties. Nu, kopā ar sievastēvu. Tikai mēs divatā un pats namatēvs. Stiepju, pūšu un svīstu.. un domāju, nē, drīzāk gan - brīnos par divām lietām: kā divi jauni cilvēki var apaugt ar TIK daudz mantām, taču tik maz draugiem, ka neviens nav tā cienīgs, lai palīgos atsauktu...

Darba intervijā: Kāds būtu jūsu ideālais sapņu darbs?
Jūs ko, jokojat? Ja es zinātu, kāds ir mans sapņu darbs, tad es te neatrastos!

Man škiet, ka tracis piektajā gadā bija nesenāk nekā kāds ieraksts šeit. Taču, ja nu kāds no maniem draugiem, paziņām vai kaut kā citādi dārgajiem cilvēkiem vēl nav zaudējis cerību šeit kaut ko ieraudzīt, tad šis lai iet ārā pie viņiem.

Ja tā padomā, tad pastāv daudz vairāk veidu, kā vienkārši notriekt deviņus latus. Arī pats tos daudzkārt esmu izmantojis. Kaut vai nesen, kad velnsviņzin kādā veidā pamanījos izšķaidīt savam glāsttelefonam ekrānu un nācās no Honkongas jaunu pasūtīt (btw, mans pirmais pirkums ēbrejā!). Tad nu izgājušpirmdien, sievas uzdevumā, devos pakaļ advertaizmentos minētajam piedājumam - deviņi lati par deviņām bikram-jogas nodarbībam. Pirku kundzei un pēdējā mirklī izdomāju - 'huisņim, paņems sev arī!'. Lats par pusotru strundu garu nodarbību nav gluži zemē metams piedavājums. Tagad tikai jāsazīmē savstarpēji izdevīgs laiks, lai deviņas dienas pēc kārtas varētu iet svīst un staipīties. Man gan tuvāka izklaide un svīšana dabā ar skriešanas un mopēda darbināšanas elementiem, tāpēc nedomāju, ka būšu no tiem, kas pēc šī īsā kursa iziešanas parakstīsies uz tālāko mēnešu kursu, bet ko jaunu izmēgināt?-kāpēc ne.
Bet vispār, pēc sievas dzimšansdiensballītes dārzā, bijām svētdien ar mopēdu aizvizinājuši līdz Ērgļiem. Nu, feini, es teikšu. Feini! Visa tā štrāse gan vēl nav sataisīta un Kangaru posmam tā ari būtu jāpaliek grantētam, lai rallistiem ir, kur izpausties. Tāpēc promceļš jārisina pa jauno Maskavas bāni līdz Lēdmanei un tālāk jau caur Madlienu un Ķeipeni uz Ērgļiem. No Tarupes vispār sākās īsta kompete un bauda mopēdu guldīt. Kundze gan pāris reizes čut'ņe knieba sānos, ka par ātru eju, bet riepām ta sāni kaut kā jāatstrādā. Vienītī tur braukt vispābā limonāde būtu. Mīzējnervs gan svīst tad dabūtu. Ir tomēr tie 120 uz tās asfalta čūskas daudz tīkamāki nekā tie 190 uz pilnīgi taisnās un tukšās Maskavas takas. Ērgļu kafijužņiks ļoti labi savu nostāju pret aliem un to kvalitāti demonstrē savā meņjū - visi normālie ali pēc praiskuranta 1,50 (Bauska, Tērvete, Užava), abet cēsinieks - sešdesnt saņi! Braku biezputra un rupjmaizes kārtojums tur ir ekselenti! Atpakaļceļā gan pa taisno caur Suntažiem un Kangariem uz Ropažiem pie Soldžas. Tur līdz vieniem gandrīz atsēdējām un svētdienas vakarā uz galvaspilsētu ripinājām pavisam lēnām. Visi lauki miglā un līdz ar to - arī mans ķiveres stikls. Jābrauc ar paceltu vizieri un acis asarās, neko ātri nepaskriesi.
Tā arī ir, nav ko skriet, jāmauc rāmi. Arī bruģis jākrāmē rāmi. Redzēs, ko jaunnedēļ Jaunpiebalga piedāvās.

Šodien neaizgāju uz darbu, lai varētu meklēt darbu.

A vot tagad ir tā, ka esmu izvēlējies medni rokā nevis medni kokā.
Biju uz pāris intervijām, runāju par virpošanu. No vienas puses jau kruta, kad tev pasaka, ka tu esi gandrīz vai par advancētu konkrētajai pozīcijai. Bet tas ir mazs mierinājums, kad tev makā sāk vējš svilpot. Un pozīcija pa cipariem, diemžēl, tāda, kad šepte ar urbi un kaltu to izcērt vienos vārtos. Līdz ar to tagad esmu iejūdzies lemešos vienā stroikā un zāgēju dēli, skrūvēju griestus, velku līkās naglas. Reāls piemērs pirmskrīzes precedentiem, kad flīzētājs saņēma vairāk pa direktoru. Tā, domājams, kādu laiku pašeptēšos, kamēr kādu lādzīgāku piedāvājumu atradīšu. Bet stroika ir tādā provinces perifērijā, ka tur pat tel zonas nav, par vēlmi kaut ko pēc darba pa piedāvājumiem šeptēties nerunājot.. Te, laikam, vietā būtu atgādinājums, ka darba meklēšana pati par sevi jāuztver kā darbs un ar to jānodarbojas 8h dienā. Jāpaplašina profils.

Tas bija it kā saimnieks būtu sarājis kaķi un noliedzis medībās iet. Tad nu jamais ļāva pelēm sev pa vēderu dancot un nelikās ne zinis. Sajutos no vienas puses neveikli, no otras puses - ūber-pārkruts, kad eskortējošam mentūras auto ar iedegtajām mirgalkām varēja brīvi uz 120-140 garām iet. Jo pašam tak mugurā bija policijas veste uzvilkta!

( Veloeskorts )

Nokārtoju bračkas Hondai apskati, padārgi izgriezās. Mašīna ir, naudas benzīnam nav.

Izvilka ērci. Cerams, ka nebija laimīga.

Paskat, nu jau būšu nodzīvojies līdz savam čut'ņe trīsdesmitniekam. Esmu bijis viskur, redzējis daudz ko, pieredzējis viskaut ko, iemācijies shitload ar lietām. Bet vienu gan neesmu apguvis - nemāku oficiāli darbu meklēt.
Līdz šim visas šeptes vai nu pašas klēpī ielekušas, caur paziņām aizrunātas vai nākušas gluži kā pa sviestu - aizej, aprunājies, sāc strādāt. Par haltūrām vispābā nerunājot - zvana man, nevis es zvanu. Nu, tagad arī viena nopietna halča priekšā stāv, a ko pēc tam? Kā jāmeklē darbs? Brīvi runāju četrās valodās un patīk ar ļaudīm strādāt, nepatīk pārdot, patīk svīst un lietās iedziļināties.
Ko darīt?
P.S. Atvainojos visiem uzticīgajiem par ilgo saziņas pauzi.

Redzēju savu tēvu pa televizoru. Labas ūsas.
#rādavecusdziesmusvētkus

Tas ir kā atvērt sen noslēptu pirātu dārgumu lādi, kad pēc gada pārtraukuma izvelc savu veco kompi no gultsapakšas. Un šaubas par to, vai atceros paroli, izgaist pirkstiem klaviatūrai pieskaroties. Un hromā pat vecie tabi saglabājušies!

No pārgājiena ar divpadsmitgadīgajām:
Pirms teltī līšanas sieva ierosina viņām četrām teltī stāstīt spoku stāstus. Viņas nepiekrīt, lai mēs tomēr stāstot. Sieva - jums tomēr cita gaume, mūsu šausmu stāsti jums nešķitīs gana biedējoši. 'Neticam! Pierādi!' Uz ko es - 'neplānota grūtniecība. Aāāāāaaaaa!!!' Skuķenēm sejās ierakstīts masīvs wtf?, mēs ar kundzi raustāmies smieklos.
#atšķirīgaizpratneparlietām #epicwin

Nupat jau mostos ap desmitiem rītā, kas ir pilnigi normāli brīvdienu rītam. No kā secinu, ka, šķiet, būšu aklimatizējies. Repatriarizējies točna būšu, jo dzīvojot pie māmuļas tieku barots ar biezpienu ar lociņiem, maltās gaļas mērci, griķiem, gulašu, putraimu biezputru, zemenēm ar pienu, dzīvo alu un visiem pārējiem labumiem, kurus tanī galā sadabūt nevarēju. Vēl arīdzan baudu faktu, ka gaišs ir tik nenormālīgi ilgi!
Nedaudz gan mulsināja saules kustības virziens debesīs, bet nu jau tas vairs neraisa nekādas emocijas. Kas, savukārt, joprojām man atgādina par NZ, ir tur pierastā kustība pa ceļa kreiso pusi. Vienreiz pat uz ielas kādus pārsimts metrus pa kreiso malu novizināju! Vairāk gan pirksti pieraduši, pēc pagriezienu rādītājiem stūres labajā pusē tausta. Bet ko es te vāros, varu derēt, ka visi tie baltie vergi no Zaļās salas mājās pārbraukuši tieši tāpat jūtas un tas nekas unikāls nebūt nav.
Toties, kas vairāk attiecas tieši uz mani, ir mana arvien pieaugošā patika uz skrūvēšanu tādā nopietnākā līmenī. Līdz šim nekad nebiju vairījies rokas eļļā mērkt un flaķenes lietā likt, taču līdz zināmai robežai, 'lielos' darbus atstājot profiņiem. Taču, kopš pats savām rokām to galvas blīvi autiņam tīri pēc grāmatas nomainīju, jutos drošāks un esmu sapratis, ka nav ko mīzt. Kamēr darbojas ar prātu un neko neatgriezeniski nesajāj, visu var skrūvēt un ķimerēt. Nu, aizvilkos uz garāžu savu Matildi no ziemas miega modināt. Un modās viņa tiešam kā no ziemas miega - gausi un negribīgi, negribēja rūkt tukšgaitā. Gāzēju tā un šitā, bet tikai ar čoku. Mainīju sveices, pētīju dzirksteli, mainīju degvielu, bet ne pa kam. Internāts jau no aizskatuves bļāva - būs dirsā, tīri karbi! Negribēju ticēt, bet visi telefoniski sasniedzamie resursi melsa to pašu un kaut ko muldēja par aizsērējušiem kanāliem un dīzēm. Nu, jupis ar viņu, raus to karbi nost! Bet tas, redz neiet tik viegli. Galvenais jau tomēr lejuplādēt attiecīgo workšopmanuāli un izprintēt attiecīgās lapas. Tad jāsagādā vajadzīgie instrumetni un ar četrpaku var vilkties uz garažu. Toties vēlā saulesgaisma parūpēsies par to, lai tu mājās nāktu ap pusdivpadsmitiem.
Trīs dienas tagad jau ar savu motorizēto draudzeni cīnos. Bet nu jau būšu izcīnījies. Dīzes tīras, zupa jauna, spiediens normāls, lampas deg, pagriezieni nomainīti un krāsa uzpulēta. Trūkst tikai jauni zobrati, ķēde, tehniskā apskate un ķivere kundzei. Betto visu rītā.
Rīt būs jauna diena un jauni darbi. Jūs darīsit savus algotos, a es - es darīšu to, kas man patīk.

Priekā, mazie!

Gulēt vienos, augšā pussešos. Vot, jums džetlags, mazie!