īstenībā pats smieklīgākais ir kā es notika pašmotivācija neaizdomāties pārāk tālu prom no priekšā esošajiem papēžiem un aptuveni tikai 2 metrus no tālākā ceļa (tiklīdz sāc domāt kko citu un skatīties apkārt, tā visa koncentrēšanās zūd un sāc klupt) - kā jūtu, ka fiška iegrimst citās dimensijās un sāku klupt, tā fiksi sākam domāt par labākajiem saņemtajiem minetiem un uzreiz uzmanība tiek stabili noturēta un gājiens var uzmanīgi turpināties. kind of jocīgi, bet šādu personīgo faktu piefiksēju :D