polianna
bērnībā patika grāmata par Polliannu...it īpaši tā viņas spēle, ko it kā iemācījis tēvs (kurš gājis bojā)...tipa doma tāda, ka jāmāk atrast kaut ko, par ko priecāties JEBKURĀ situācijā..arī tad, kad galīgi prāts uz to pusi nevelk...nu luuk...un tad, kad viņai uz bērnunamu atsūtīja dāvanā (Ziemassvētkos laikam...īsti neatceros...) kruķus, kaut gan viņai ar kāju viss ok bija...viņa sāka priecāties pat to, ka tiem kruķiem nav praktiskā pielietojuma..
tas liek aizdomāties..par apkārt valdošo pesimismu pēdējā laikā... es, protams, nerunāju par tādiem, kam tie kruķi tiešām vajadzīgi (ne jau tikai burtiskā nozīmē)...bet...
es neticu dievam...varbūt liktenim...nezinu...
un vispār..iztaisnot plecus...galvu augšā un uz priekšu...dzīve ta viena...un tad, kad mums būs 80, neviens nejautās, vai negribam gadījumā nodzīvot vēlreiz...