Vai! Vakar labu faitu nokavēju. Nodarbojos ar vadīšanu sava bosa prombūtnē :). Sanāca diezgan paplēst dirsu. Pilnmēness, attiecīgi saaktivējās kolektīva trakie, nācās mierināt un salabināt. Tad atklājās kļūdas, kas bija steidzami jālabo, bet darbiniece darba laikā vadā bēēēēērniņu pa nodarbībām, vai es nevarot izlabot viņas vietā. Un, nevis, vai es atvainojos, būšu tikos un tikos, bet ar varen feministisku atvēzienu: ko tu iedomājies mani traucēt, kā nav kauna, es sataisu pa roku galam kaut kādu mēslu, ak, ir sūdzības, davai tu labo, neredzi, ka mans bērns uz dejām jāved. Biju čūska, uzrakstīju ar cc bosam, ka tagad plkst 15:25 darbinieks nav pieejams darbam, attiecīgi vajadzētu reģistrēt dienas otro pusi kā neattaisnotu darba kavējumu.
Savu kārtējo darbu darīju, kad visi bija aizvilkušies mājās un beidzot iestājies miers. Mans boss drīz ies pensijā. Visi (augšas un apakšas) skatās uz mani. Bet es NEGRIBU vadīt šo kolektīvu, jo tad viņi visi ar saviem putniem, bērniem, slimajiem, vecajiem kaķiem, depresijām, spondilozēm un krustu šķērsu kolekrtīvā gušņājot sadzīvotajiem bērniem un mūžā naidiem kļūs par manu personisko problem. Katru dienu. Nevis tad, kad boss atvaļinājumā vai kādās garās sanāksmēs vai komandējumos.
Un starp citu vislielākās dirsas mēdz būt penny lane tipa personas, kas parasti pārgudreliski norāda uz savām tiesībām, bet aizmirst par pienākumiem un kuru kognitīvajās funkcijās mouds veselais saprāts vienkārši neeksistē, ir tikai histērija un troksnis.