es nebiju domājusi tādu hiphipurrā prieciņu vai laimīgumu. vai arī dabisko pārdzīvojumu un skumju laiku, kad tādas šķiršanās izmaiņas tiek veiktas, īpaši pēc garām attiecībām - adaptēšanās un jaunā stāvokļa un "zaudējuma"/atlaišanas laiku, kas ir pilnīgi normāls pārejas periods.
vairāk centos mērķēt uz to ilgtermiņa sevis pasaudzēšanas un nemocīšanas laimi, uz to "sapratu, ka šitā vairs nedrīkst turpināties un pieņēmu lēmumu beigt" drosmi, foršumu un laimīgumu, jo ir tik milzumdaudz cilvēku, kam šķiršanās galvā ir kaut kāds megabubulis un lai cik slikti un degradējoši kādā brīdī attiecības aiziet pāri mūsu spēku limitiem, tik un tā turpināt, jo šķirties taču ir briesmīgi, žēlīgi, žēlojoši un vien-īgi blāblāblā.
ceru gan, ka tas ir palicis manu vecāku paaudzes līmenī, ka tagad to vairs tik ļoti neviens nevelk līdzi, ka cilvēki iemācījušies atrast līdzsvaru starp savām bailēm būt vieniem un mazohismu palikšanā.

jā, personīgā atbildība ir lielisks apzīmējums.

tik "tobiš man _vajadzētu_ ciest daudz, daudz trakāk, lai šķiršanās viennozīmīgi būtu ---> prieks un laime." personīgās atbildības pret sevi un savu lab-dzīvošanu kontekstā mazliet biedējošs teikums. droši vien domājusi biji ar uzsvaru uz otro daļu, bet "vajadzētu" lietošana mazliet satrauca. :)