lūk, lūk man ir kaut kāda līdzīga pieredze, ne burtiskā, bet tādā metafiziskā līmenī. Es domāju, ka tas tādēļ, ka mēs pārstāvam interesantu nacionālās identitātes hibrīdu, bet galvenokārt tādēļ, ka mūsu jaunībā nebija ko darīt. Nebija tējnīcu, fafējnīcu, kasvienlaicīgi ir arī lasītava, muzeju, balto nakšu, andrejsalu, visādu pasākumu, lielo talku nu šitā visa, kas tagad ir pa pilnam. Mums vnk vajadzēja kaut kā dadzīvot līdz normālam vecumam, nenomirt, "galīgi nenoiet no ceļa". Es to savu dzīves posmu atceros kā tādu klīšanu pa pazemes valstību, kurā tu esi viens, bet visu laiku satiec un padzīvojies kaut kādā barā- nepievienojoties, neiesvētoties tajā, pat nesadalot intereses, bet vnk kaut kā atklīsti un uz laiku paliec. Man tie ir bijuši gan skinhedi, gan senie(ar zobeniem kapātāji), zāles pīpētāji reperi, krievu nacionālisti ar tiesājamību par magnitolu laupīšanu, kaut kādi ložņātāji pa bunkuriem un purviem ( 2.pasaules kara fanāti).
Ko es ar to gribui pateikt...ēm, to, ko tu nesen teici. Labi ( neskatoties uz to, ka tas izveidoja mani tādu, kāda esmu), ka nekad vairs nebūs 16+++ deviņdesmitajos un mileniumā :D

p.s.
piedod, man ir garo komentāru sindroms :)