laiks pārvākties' friends

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 50 vecākus

Wednesday, October 1st, 2014


dienasgramata

11:57p
"We are planning to discontinue the Nokia Sync service on 5 December 2014. After 5 December 2014, you will not be able to access your data through the Nokia Sync service." Paraksts - Microsoft

bastardi!

(2 comments | ir ko piebilst)

shelly

9:15p
Romeo + Juliet, 1996

My only love sprung from my only hate!
Too early seen unknown, and known too late!
Prodigious birth of love it is to me
That I must love a loathèd enemy.




current mood: grendējos atmiņās

(ir ko piebilst)

shelly

7:38p
Podiņmācība II

Ar ļoti apņēmīgu sejas izteiksmi Lauva izlēja tēju savā podiņā.

(3 comments | ir ko piebilst)

toadbeauty

8:25a
Jaunākais laikam šorīt ar spokiem runājās. Pamodās ap pieciem vai sešiem un tāds laimīgs jo laimīgs kādam saka: Cau! Cau! Cau!
Šitas viens no viņa nedaudzajiem vārdiem, ko lieto. Turklāt, tiešām lieto pareizi, kad kādu satiek... Nez, kas tad tur bija ieradies parunāties?

(ir ko piebilst)

toadbeauty

7:55a
Vakar TV bija priekšvēlēšanu plūktiņš.
Zaļo pārstāve sāk uzreiz ar to, ka viņi cīnīsies, lai nu arī ārpus Rīgas un zemniekiem viskautkas būtu.
Un tad nu man jau kurās vēlēšanas pēc kārtas rodas jautājums - aber viņi vispār ir informēti, kur tas ārpus Rīgas ir, un kur tie zemnieki dzīvo?
Zaļzemnieku reklāmlapiņas ir viskautkur, tikai ne pāķu paskastītēs. Nu ja, jo tālu, grūti, un tie ceļi... Un tak nosaukuma dēļ jau vien visi bslsos.
Tad nu - fak jū, dirsēji!

(ir ko piebilst)

ulvs

2:26a
fucking me

Bļaģ, šodien (kopš pamošanās) 5h mocīja kaut kas starp vēdergripu, sliktu dūšu un daudzām relatīvi īslaicīgām migrēnām (3-5 min garām). No sevis izdalīju tik daudz šķidruma, ka tagad rehidrējos, guļot vannā un sūcot asexual mohito. Bet man ir tāda sajūta, ka vemšana un caureja joprojām ir tur, un ka dzīvs esmu pateicoties pretvemšanas un pretcaurejas tabletēm, kas man, saprotams, nebija līdzi.

(ir ko piebilst)

ulvs

12:56a
Paldies, ka dāvāji mums nožēlojamajiem cilvēkiem ideju par uzpīpēšānu, ak, visu vareais Evolūcij
 

līdz galam *neiztulkoti* baušļa panti:
Mūsu Evolūcij debesīs,
Svētīts lai top Tavs vārds

Lai nāk Evolūcijas  valstība,
Tavs prāts lai notiek
Kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien
Un piedod mums mūsu parādus,
Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā,
Bet atpestī mūs no ļauna,
Āmen!


Ja nebūtu cigarešu, mums nebūtu tik daudz pierādījumu, ka New World Order jau ir infitrējušās dažādās industrijās, ieskaitot valstu institūcijās, kas uzrauga šo industriju darbību. Tāpēc ar cigaretēm darīs visu, nokrāsos paciņas gaiši zilas, turpmāk tām nebūs vārdu, bet katrs brends atšķirsies ar citu ciparu tā vārda jeb nosaukuma vietā. "Man lūdzu cigaretes nr.2!" Bet reāli tās turpinās bāzt mums sejā gandrīz uz katra stūra - visos pārtikas veikalos, kur kasieres strādā aiz "modernās konveijera principa kases" galdiņa. Un tam blakus atradīsies cīgas. Cīgas, kas nogalina tevi un tavu veselību. "Lūdzu nepīpējiet tās, jo mēs esam valsts un drīkstam darīt tev pārci, kamēr tas ir mūsu interesēs, mēs uz paciņām uzrakstījām daudz lakoniskus variantus par to, kāpēc nevajadzētu smēķēt, bet lai tās cigaretes, kartoniem cigarets, tonnām cigaretes šajā plauktā, kam tu ej garām katru dienu, cearams, neatkgādinātu par to, cik sasodīti patīkami ir smēķēt. *puff puff pass*

(ir ko piebilst)

anonymous

12:08a
Par to, kā čekot faktus internetā:
http://nyr.kr/Y3LE4j

(3 comments | ir ko piebilst)

Tuesday, September 30th, 2014


kants

6:16p
poļu granāta

25 ml zubrovka
25 ml 100% granātābolu sula
kokteiļķirsis
met šotos.


current music: jacaszek: bugurodzisva

(ir ko piebilst)

ulvs

3:49a
story about Signe

Signe is ignoring me probably because my last letter just blew her mind away. It seems to have had an eye opening effect on her. I imagine it was like a psychedelic impression of herself tripping on a bit larger amount than the known LD of psilocybe. If there's such a thing as LD of it. But have no worries, this post won't be about drugs, though as it may seem so in the beginning. As it's only the beginning, so I must warn you - would you kindly understand the idea that it has no end? But now it's not the time to talk about that. As the words flow just because of her. So to find comfort one may think of this as a tribute to her or an analysis of our quite unorthodox relationship, that is if we can still use the world "relationship" in the case of me versus her.

Material that came from her dormant garden full of fresh little hidden psilocybe semilanceata that has the same meaning as a little boys open mouth to a catholic priest. This information... so critical... + 2d4 potential heart piercing damage with 10% crit possibility which in case of bad dexterity saving throw sets the enemy aflame dealing 1d6 fire damage per turn (max 10 turns; and the amount is dependant on, first, the size of characters penis and, second, the amount of ingested psychedelic compound that all in all is in constant battle with her relatively small statue; oh please, I beg you god, don't let her grow fat, don't let her grow fat and wide, she's not a "babushka", nor she's a sexy gypsy lady that usually after her firstborn grows far and wide beyond any reason and understanding of modern science; although dianetics have made things a bit more clearer as they sayeth that the cause of this mystical fattening of body is directly linked to lack of happiness and self-esteem).

I feel I must apologize about such an unusually large amount of vital information squished in-between two parenthesis. I am not a writer. My profession is pathetic compared to the one of writers, and it can be observed even with an untrained eye by just taking a glance at this shithole that is my diary, trying to be written in the new language of the world.

So back to Signe we go. She has always been kind of a material girl - a person stuck between two realities, her blood bound to this world of physical manifestation, but her soul stuck somewhere in-between the shaft of the elevator and the exact floor she persuaded the machine to take her to. But unlike the enlightened illuminati high priestess, the whoremother Madonna, Signe hasn't deserved none of it. I mean the suffering that comes with this world that she's still trying to embrace. Trying hard every second of her life, so hard that even in the nighttime she's bound to serve this so called and totally overrated "reality". She even dreams of herself performing different non-menial tasks that the consumerist world is asking politely her to do (usually politeness is a synonym for "money"). Note the words "asking politely". The simplest and most effective way to control a persons will would be the words - "Would you kindly... my dear?"

Exploited kindly throughout her life until her muscles grow weak, her spirit slowly fades away from the seemingly countless years she has suffered through while half of her being is stuck in that shaft of unbearable stench formed by urine, feces and the steam vents that exhaust air from apartments in this very same shaft forming aromas of random dishes that mostly reminds me of mashed potatoes with different additives that make them feel exquisite to our taste buds, but in reality are nothing more than chemically made powders that our mothers with or without intention to kill are poisoning us with. Our guiltless mothers with their guts spilled out on the table and words still sitting warm in their throats: "Dinner is ready." That stench. Seems as it throughout the years has cut through our colourful auras, making way to all kind of disease and disorder. I had a friend called Yonas. He's gone now.

But I'm not the one who blames. And I've never been. It may seem the opposite, and it may suit me as a person that usually points the finger and laughs. But it's just my way of telling to world that I see. That I still want to believe. And laughter is just another method of self-preservation. It's one of most human responses there is. And it has always been like that. Pour me another shot of laudanum, dear bartender, as I have lost the will to go on, to keep going. My limbs and the will to survive - they have grown strangely unfamiliar with one another. But as a means to tell the world that they shall not bury me yet my fingers still make these twitching movements few times per hour or in some cases - per day; Or is it just kind of an autonomous response to the world that I have no idea of? Maybe it's their way of begging to "let me out", and the only method they could possibly know is taking the pressure off, taking the pressure out of me by opening a some sort of a canal in my skull that leads directly to my brain and doing it with an instrument that is not designed for this task. Rather it's purpose is to pierce hearts so alleviating the pressure that has formed there by, in peoples terms, love. I actually have little to no idea what I'm rambling about. Therefore I shall return to the main cause and the main answer, one in another and another in one - Signe.

Why is she still here? What keeps her going? What are the terms, the conditions that makes her behave like that? Is it just simple brain chemistry? Or is it something else? She's too shy to provide me with an answer. But I shall not stop digging for I have not seen any other path worthy for me to follow as the one mentioned in my ramblings here. What makes the human in us and what is that or those things that unmakes the human in us? As the mother I've never had once whispered into my ear: "There's a hidden lake of crystal clear water below all the possessions we've hoarded throughout the years, and just one tiny drop of this water on our tongues will undo the unbearable suffocation of these things that define us. Usually until there's a pile of flesh left - the only reminder that once there was a person that existed."

Not the things.

(ir ko piebilst)

kants

12:43a
kad nav lāga

vislabākā mūzika ir džonijs daniel's un jack cash

(3 comments | ir ko piebilst)

Monday, September 29th, 2014


apjukums

7:45p
Sods par šodienas divām virsstundām:
Vilciens pilns ar skaļiem šmakstinātājiem un vietējā fāstfūda smārds visā krāšņumā. Nav ko braukt mājās vakariņu laikā, vai ne.

(ir ko piebilst)

shelly

8:14p
Māksliniece darbā atgādināja jauku karikatūru par to, kā situāciju redz dažādi cilvēki: jā tēvs met gaisā mazu bērniņu, viņš redz nelielu lidojumu augšup-lejup un drošu piezemēšanos savās stiprajās rokās, māte to redz kā ārkārtīgi riskantu lidojumu turpat trīs metru augstumā ar nezināmu galaiznākumu, bet vecmāmiņas acīs mazulis jau izmests līdz Everestam un tūlīt viņu notrieks garāmlidojoša lidmašīna. Apmēram tā viss notika šorīt mūsmājās, kad radās jautājums, vai uz bērnudārzu var vest bērnu, kas pa nakti ir raudājis, klepojis un puņķojies - māte un tēvs pēc diskusijas stundas garumā ("mēs guļam atsevišķi, bet mostamies kopā," un darām to atbaidoši agri) vienojās, ka var, vecmāmiņa krita neslēptā panikā par šādu bezatbildību.
Pēc darba padevos, aizvedu Lauvu pie dakteres. Sašarmejis visas mammas uzgaidāmajā telpā (viņš viņām apburoši smaidīja un mēģināja atdot manu maku...), iedraudzējies ar visiem bērniem un 50 reizes nošļūcis pa slidkalniņu, pasaulē jautrākais slimnieks saņēma atļauju šonedēļ uz dārziņu vairs neiet, un palēkdamies devās mājās...

(ir ko piebilst)

anonymous

1:12p
Meklējo vainīgo - kam esmu aizdevis izlasīt grāmatu par suņiem?

Runa ir par šo grāmatu:
Inside of a Dog: What Dogs See, Smell, and Know by Alexandra Horowitz

(ir ko piebilst)

ulvs

12:09a
содралаболягку

(ir ko piebilst)

Sunday, September 28th, 2014


dienasgramata

11:23p
DELFI. Video redzams, ka kāda sieviete, braucot elektrovilcienā, maigi satvērusi rokās kaiju, to kaut kur ved.

http://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/video-sieviete-vilciena-ved-kaiju.d?id=45029354#ixzz3Edz9ovec

(4 comments | ir ko piebilst)

shelly

7:27p
Dažreiz es biedēju ne tikai citus, bet arī sevi. Esmu piekrāmējusi pilnu ledusskapi, uzkopusi māju un pat drusku pastrādājusi.


current music: Ruthie Henshall - I've Loved Theses Days

(1 comment | ir ko piebilst)

toadbeauty

3:43p
Un, jā, paldies par politinformāciju, dārgie (vai varbūt ne pārāk dārgie, taksi nezinu), klačvāceles!
Ja viss, ko par vienu partiju var atrast, ir viens tīri glīts dibens un viens ikdienišķi rupjš puika, nu tad...
Nē nu jebogu, tas ir viss?
Ja tas ir sliktākais, ko var atrast, tad es laikam būšu beidzot izlēmusi, ko darīt 4. dātumā.

(2 comments | ir ko piebilst)

toadbeauty

3:19p
Ja nezini, ko darīt ar kinderiem brīvdienās, iesaku geocaching.
Bija forši.
Knīpa uz beigām sāka pūsties, bet lielajam bija TĀDI prieki!

(3 comments | ir ko piebilst)

shelly

1:48p
Šajās dienās neesmu izdarījusi neko no ieplānotā. Tas ir, pilnīgi neplānoti esmu nokrāsojui sirmos matus un sapirkusies rudens apavus Lauvam, cerams, ka kaut kas no tā derēs, bet raksti darbam vai satori joprojām pat neiesākti, kabacis joprojām zaļš ledusskapī un māja joprojām netīra; šodien man turklāt ir arī temperatūra, un viss, ko gribas, ir necelties no gultas nekad, nekad.


current music: Ruthie Henshall - Both Sides Now

(2 comments | ir ko piebilst)

ulvs

1:25a
ASV menti atkal dedzina. Šoreiz man nav vārdu, lai paskaidrotu, kas ir rasisms. Nē, nopietni. Noskatieties video un padomājiet par the land of freedomz.

(ir ko piebilst)

anonymous

1:20a
Principles over happiness

This gives another layer of meaning to Albert Camus’s assertion that “those who prefer their principles over their happiness, they refuse to be happy outside the conditions they seem to have attached to their happiness.” http://www.brainpickings.org/2014/06/18/daniel-gilbert-happiness-future-self/

(1 comment | ir ko piebilst)

Saturday, September 27th, 2014


dienasgramata

11:59p
DELFI. Saistībā ar 'mētelīša virināšanu' policija šogad sākusi 41 kriminālprocesu

(2 comments | ir ko piebilst)

ulvs

10:44p
Starp citu, silti iesaku jauno LV andergraunda zvaigzni "Biezoknis". Ne tāpēc, ka tajā spēlē mana tīņu dienu ļubofj Līga, bet gan tāpēc, ka tā ir kļovā muzačka. Un viņi, lai arī ir Jēzus draudzes sātanisti, tomēr ir sasodīti asprātīgi rasisti, muah! Nē, bet patiesi. Es gan neesmu dzirdējis viņu ierakstu, jo esmu pārāk aizņemts, bet dzīvajā viņi mani vienmēr apbūra, un ne tikai Līgas dēļ.

Klausīties un daunļaudot šeit - http://biezoknis.bandcamp.com/track/reqvi-ms

(4 comments | ir ko piebilst)

ulvs

10:39p
modernais cilvēks jeb 4chan permanence #2

Aziāts vai niēģgeris?



#killyourself2stopracism

(ir ko piebilst)

ulvs

10:38p
4chan permanent

Vai jums, redzot šo foto, nekļūst mazliet nepatīkami? Atbildiet godīgi.



#killyourself2stopracism

(16 comments | ir ko piebilst)

shelly

9:31p
Biju uz Dērķiku (Dirty Deal Teatro, respektīvi), "Slepkavu". Nekad dzīvē biju redzējusi izrādi, kas tik maz atgādinātu savu anotāciju (tas ārkārtīgi iepriecināja A., kam anotācija riebās un kas vispār aizgāja tikai bara instinkta vadīts). Visai smieklīgi izdomāts, pat ja ne pilnīgi saprotami.
Atnācu mājās, palasīju cibu. Oooooo, tagad mums ir savs štata delfu, atvainojiet, TVnet komentētājs vulgaris. Tas laikam bija nenovēršami, bet tāpat drusku šķebīgi.
Paldies Dievam, pa LTV šovakar Hermaņa "Trubadūrs", es ieliešu sev glāzi vīna un līdīšu atpakaļ savā skaistajā, skaistajā ziloņkaula tornī, kur "nevītīs rozes un nesāpēs sirds".

(2 comments | ir ko piebilst)

anonymous

7:57p
Tā, teikt, uz kārstām pēdām

Brīvības cīņas vēl nebūt nav galā, bet "pirmās Mednieku biedrības tiek dibinātas Rīgā 1919.gadā, 1920. gadā Jelgavā un Bauskā. 1922. gadā tiek sasaukts Mednieku biedrības kongress, kur tiek dibināta Latvijas Mednieku biedrību savienība, kur par goda priekšsēdi ievēlē valsts prezidentu Jāni Čaksti."

(ir ko piebilst)

anonymous

6:39p
Reiz bija tāds lielisks raidījums "Šeit un tagad" ar analogu tālruņa aparātu priekšplānā un bērnu anesteziologu/hologrāfisko ezotēriķi Pēteri Kļavu fonā. Kādu brīdi risinājis sarunu ar uzaicināto viesi, Kļava bija gatavs pieņemt skatītāju zvanus. Tālrunis priekšplānā iezvanījās, Pēteris pie tā pienāca, vaigā ievilka rūpju izteiksmi un pacēla klausuli.
Zvanītājs smagi pūta un sāka stāstīt par savu tēvu. Stāsts bija izstāstāms 1-2 teikumos ("Tēvs dikti dzēra..." u.tml.), tomēr runātājs nebija uz mutes kritis, un, savu sakāmo krāšņi izpušķodams, pamanījās norunāt vairākas minūtes.
Pēteris klausījās, teica: "Mhm", un rūpju izteiksme kļuva arvien dziļāka un dziļāka. Bet tad zvanītājs nonāca līdz sava stāsta noslēgumam:
"Vai zinat? Un kad mans tevs iedzēra, viņš sāka runāt tieši tāpat kā jūs."

(10 comments | ir ko piebilst)

dienasgramata

12:22p
DELFI. Kapsētas tualetē atrod vīrieša līķi

(1 comment | ir ko piebilst)

shelly

10:29a

Pieprasu šīs lieliskās shēmas turpinājumu! Nākamais attēls mudinātu pensionārus nečīkstēt par pārāk mazām pensijām - 19. gadsimtā pensiju nebija vispār, bet Kukažiņa par to nekad negaudās! Un par sliktu izglītības sistēmu arī nav ko gausties - kādreiz bērni (tie, kuri tik tālu nodzīvoja) gāja skolā 4 ziemas, un visi bija apmierināti! Un...
Es vēl varētu indīgi piezīmēt, ka attēlā, par ko feisbuks šobrīd čurā karstu, gan mākslinieks ir piemirsis vienu niecīgu sīkumu, kas atšķir mūsdienu ģimeni no, teiksim, 20. gadsimta sākuma, un tā nav ne Hurgarda, ne līzings, ne riebīgs raksturs, tas saucās kontracepcija.

(4 comments | ir ko piebilst)

Friday, September 26th, 2014


muzons

[ kruts ]
10:12p
Te pat no ne pārāk tālu: FLWS - at last

(ir ko piebilst)

ulvs

10:34p
Esat redzējuši video, ko sauc "Trainer loves his fish, tfu, I mean mammal"? Brīdinu, neskatieties to. Vienkārši paņemiet un turpiniet skrollēt savu frendlisti tālāk. Vai paņemiet un izejiet ārā. Ārā no mana bloga, no savas pagraba istabas vecāku mājā, Limbažos. Izejiet, aizsmēķējiet cigareti un padomājiet par to, cik daudz ļauna cilvēks savā vēsturē ir izdarījis dzīvniekam. Un nepiesauciet man te Darvinu vai citus heretiķus un mudakus. Kā Alekss Džounss sēktu: "This. This ir wrong. It's wrong."

Nē, bet tiešām brīdinu. Video ir NSFW tik milzīgā apmērā, ka es baidos, vai tas maz ir legāli. Bet kas gan ir legāli internetā? Mans blogs nav legāls, jo tam nemaz nav autora. To reiz rakstīja puisis vārdā Ulvis, bet tagad to raksta Anonymous. Mēs esam leģions. Un mēs to Ulvi esam izdrāzuši tādā apmērā, ka mums ir pieejama visa informācija par viņu, ieskaitot visas iespējamās IP adreses, no kā viņš varētu rakstīt (pateicoties viņa burvīgajam, viegli uzhakojamajam Es-telefonam jeb I-phone).

(1 comment | ir ko piebilst)

shelly

8:53p
Mana mīļākā politiskā reklāma noteikti ir no ZZS repertuāra.
"Balsojiet par Gunti Belēviču! Viņam vismaz ir plāns!"
Lūk, to es saprotu. Mana divgadniekam arī vienmēr ir plāns. Pat vairāki! Jāatzīst, mums rodas daudzi strīdi par viņa plāniem. Piemēram, pēdējais no tiem paredzēja, ka jāiet ārā tagad un tūlīt. Es centos paskaidrot, ka mums jāsagaida tētis un jāsapako mantas, bet tas laikam neizklausījās sevišķi pārliecinoši. Guntis Belēvičs arī noteikti neuzķertos. Tāpēc Lauva visbeidzot pa kluso atnesa no virtuves tabureti līdz ārdurvīm, kurās vilinoši stāvēja atslēga, un uzkāpa uz taburetes. Es viņu izdzirdēju momentā, kad taburete krita un viņš - ar skaļu kliedzienu - tai līdzi.
Bet plāns bija tiešām prīmā, cepuri nost. Tā kā cilvēks ar vismaz plānu - tas jau ir kaut kas!

(16 comments | ir ko piebilst)

kants

5:26p
piektdienaaaaaah

kur šodien ballīte?


current music: m.i.a.: bucky done gun

(12 comments | ir ko piebilst)

anonymous

2:13p

(4 comments | ir ko piebilst)

shelly

1:07p
Tiesa, vakarā apgūlos blakus Lauvam un domās sastādīju sarakstu ar visiem darbā ieplānotajiem darbiem līdz decembrim, un man sāka raustīties plakstiņš.

(ir ko piebilst)

toadbeauty

8:36a
Vaimandieniņ, šito ņemtni ap bērniem un koncertiem!
Bet, manuprāt, vajadzētu ieviest kaut kādus obligātos apmācību kursus vecākiem.
Nu, kā - ar auto mēs varam līst uz ielas tikai, kad saņemts attiecīgs papīrs par to, ka kaut kas ir apgūts.
Nu tad ar kinderiem tāpatās. Var izvest sabiedrībā tikai komplektā ar labas audzināšanas sertifikātu.
Bērns tomēr ir lielāka atbildība kā mašiņš.
Un, jā - es neciešu mazus niķupodus.
Un, jā, es esmu kuce. Ar bērniem. Un mani bērni ir audzināti pēc vilku likumiem.

(4 comments | ir ko piebilst)

Thursday, September 25th, 2014


ulvs

9:53p
vectēva atoms (jeb mana visslimākā sapņa īss izklāsts)

Bija sapnis iekš sapņa, bet šobrīd es nespēju vairs tos nodalīt vienu no otra. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijis tik šausminošs nakts piedzīvojums. Pierakstīts šeit tikai, lai atcerētos (mazliet steidzos).

Vectēva bēres. Pēdējā atvadīšanās. Bet vectēvs ir dzīvs. Skrundas māja, pagalms, neko neizsakoša vasaras diena. Es raudu, apskāvis vectēvu, un viņš raud, plecs pie pleca. Mēs nepārmijam ne vārda, jo mums nav sakāmā, viss ir vieni vienīgi asaru plūdi. Liekas, ka tik abnormālas skumjas nekad neesmu izjutis. Mēs nokāpjam ar viņu mājas pagrabā, kur ir viņa darbnīca. Viņš no metāla veido dažādas detaļas. Viņa mazā darba celle ir tukša, viss klāts putekļiem. Es attopos, ka esmu tajā telpā viens pats. Instinktīvi bēgu prom no pagraba smaržas un visām asociācijām, kas manī kūsā spēcīgāk, nekā esot nomodā. Uzkrienu augšā pa trepēm un pēc 3 durvīm esmu dzīvojamajā istabā. Vectēvs ir miris, es to zinu. Bet neviens par to nerunā. Tēvs dusmīgi saka mātei, ka ātrāk vēlas braukt atpakaļ uz Rīgu. Esmu nikns uz viņu par to, bet nespēju pasacīt ne vārda. Tomēr lēnām nomierinos, kad ar roku netīšām nobraucu gar saviem pleciem, gar apģērbu, kurā joprojām ir viņa asaras.

Izejot pagalmā un palīdzot atvērt vārtus, lai cauri tiem izripotu tēva mašīna, mani tur sagaida prāvs bariņš ar nekad nebijušiem draugiem, kuri man izsaka līdzjūtību. Interesanti, ka viņi visi ir ļoti skaisti veidoti cilvēki. Un viņu valoda - tik liriska. Viņi man izsaka līdzjūtību. Bet es jūtu, ka no šīs perfektās ainas staro kaut kas necilvēcīgs, ka aiz tās slēpjas kaut kas grandiozs un pretīgs.

Atvadījies no bērniem, iekāpju mašīnā. Mani pārsteiz tēva lēmums braukt atpakaļ uz Rīgu, izbraucot cauri Saldum, kas ir pavisam nepareizs veids, kā braukt atpakaļ. Slepenības un pretīgu trūdu piegarša aug spēkā. Visu ceļu līdz Saldum tēvs strīdas ar māti par kaut ko absolūti nesvarīgu. Strīdas strīdešanās pēc. Mani deniņi pulsē, nespējot noticēt notikušajam un notiekošajam. Saldū piestājam pie neesošām pilsdrupām ar mazu dīķīti tās joprojām skaistajā, plaukstošajā, uzkoptajā dārzā. Šī vieta ir kā simbols dzīvībai un reizē pretstats manām izjūtām. Tas ir ļoti mulsinoši, tāpēc es izdomāju viens pats pastaigāties pa pilsdrupām. Ģimene paliek pie dīķīša un ietur dārzā vēlas pusdienas.

Pēkšņi pie manis uz školņika piebrauc klāt viens no puikām, kurš bija klāt brīdī, kad braucām prom no Skrundas mājām. Salmu blondi mati, acis prūsiešu zilā. Es viņu atceros, tas bija mans bērnības draugs, kaimiņu puika, ko nezkāpēc mani vecvecāki nīda. Viņš izskatās ļoti noguris un nobažījies, acīmredzot mērojis visu ceļu no vienas pilsētas uz otru uz sava velosipēda. Bet par spīti tam viņš bezmazvai apzināti aizsviež savu velosipēdu krūmos un skrien pie manis. Pieskrējis klāt viņš sēcošā, aizlūzušā noguruma un steigu tonī pastāsta, ka redzējis, kā no zemes tiek noslaucīta Skrunda.

Tajā mirklī prātā saslēdzas kopā notikumu ķēde un rodas secinājumi. Ir sākušās beigas. Manas vislielākās bailes. Kodolkarš. Kad nokļūstu līdz šai domai, mans bērnības draugs jau ir atpakaļ uz sava velo un kliedz no tāluma, lai slēpjos, lai meklēju kādu pagrabu, ka visas Latvijas pilsētas ir iezīmētas. Es sapratu, ko nozīmē šis vārds "iezīmētas". Ap to brīdi mans tēvs bija pusceļā no piknika vietas, līdz pilsdrupu mūriem, kā ēnā atrados es. Skrēju viņam pretī, cik vien ātri spēju un ar necilvēcisku spēku parāvu viņu aiz rokas un rāvu sev līdz uz mazo pils parka dīķīti. Es sapratu, ka nav vairs laika, lai izglābtu māti un māsu. Savādi, bet šī upurēšana manā apziņā neatstāja nekādas asociācijas ar skumjām.

Mēs ar tēvu ielecām dīķī un ar rokām iearāmies tā gultnē, tverot ūdenszāļu saknes un turoties pie tām, cik cieši vien spējam. Un pēc mirkļa sekoja visgaišākais brīdis manā dzīvē. Brūnganais, necaurspīdīgais dīķa ūdens uz pāris sekundēm kļuva translucents kā veidojums no kūstoša stikla ar tajā iekausētām divu nabaga cilvēku figūriņām. Es sajutu nedabisku karstumu ikru un potīšu rajonā - tās bija vistuvāk ūdens virsmai. Tas bija tik ļoti sāpīgi, taču es zināju, ka nedrīkstu kliegt, ka mani dzirdēs ūdens, un manas plaušas šim kliedzienam šajā vidē nav piemērotas. Acumirklī viss dīķītis uzburbuļoja kā sasniedzis viršanās temperatūru un tikpat spēji atgriezās savā sākotnējā, paredzamajā stāvoklī.

Pēc pusminūtes, kas pagāja kopš brīža, kad sāku skriet uz dīķa pusi, un škita velkamies kā vairākas secīgi saliktas mūžības, mēs ar tēvu izbāzām no dīķīša ārā vispirms savas galvas un ievilkām dziļi, dziļi plaušās mūsu pirmos elpas vilcienus jaunajā pasaulē. Nebija vairs domas nedz par vectēvu, nedz māti un māsu. Tie visi bija pagātnes rēgi, idejas, kas jauno pasauli darītu vien smagāku un neizturamāku.

Pasaule bija mainījusies acu mirklī. Saldū jeb gruvešos, kas palikuši no pilsētas, bija atvērušies vairāki palīdzības punkti cilvēkiem ar radiācijas apdegumiem. Tēvs mani aiznesa uz vienu no tiem. Tur mani pabāza zem ledusaukstas dušas, un pēc tās es jutos jau krietni labāk un varēju staigāt. Tur es arī satiku tos skaistos bērnus no Skrundas. Man bija prieks, ka viņi visi bija izdzīvojuši. Un viņi priecājās, atkal satikuši mani. Likās, ka vārds "cilvēcība" ir ieguvis pavisam jaunu nozīmi- daudz dziļāku, siltāku, sapratnes pilnāku.

Es atceros, ka mēs ar tēvu pēc paviesošanās pirmās palīdzības punktā devāmies dziļāk iekšā pilsētas gruvešos. Mūsu skatieniem pavērās prātiem neaptveramas ainas ar cilvēku bariem, kas ir pārogļojušies no karstuma. Uz kāda plašāka, no ēku gruvešiem brīvāka krustojuma jaunais vējš sapūta tādu kā maziņu virpulīti, miniatūru viesuļvētru, kā man labpatīkas iztēloties, no pelniem un putekļiem, kas reiz ir bijuši cilvēki, viņu mājdzīvnieki, daba, dzīvība - visa tā, kas mūs vilināja turpināt kustēties, nepadoties, nepalikt ar Tiem Cilvēkiem, kuri, pārcietuši sekunžu ilgo kodolkaru, tagad sanāca kopā, lai lēstu bojājumu apjomus un raudātu cits uz cita pleca. Mēs jutāmies mazliet sveši viņu pasaulē. Un blakus tēvam es jutos tik ļoti droši, ka līdz brīdim, kad pamodos Rīgā, 2014. gada 25. septembrī, manī vairs nebija nedz skumju, nedz baiļu. Un es pat nevēlējos noskaidrot, vai tas viss tika aizslaucīts prom kodolsprādziena ietekmē vai arī cilvēce kā tāda vairs neiemantoja sevī šīs īpašības, un tās ir revolucionāri evolucionējušas, ļaujot mums pielāgoties nebeidzamo pīšļu, gruvešu, mūžīgas krēslas un dūmakas pasaulē.

Un starp mums abiem, kā man tajā brīdī labpatikās iztēloties, pēdējiem cilvēkiem pastāvēja tik skaista, bez vārdu un beznosacījumu saikne, kas izpaudās kā klusa, bezmazvai telepātiska sapratne un komunikācija starp mums. Jo vairs nebija, par ko runāt. Un nevajadzēja arī.

***

Paldies jums, transdermālie fentanila plāksterīši, paldies par visu, ko jūs man devāt! Man šķiet, ka pēc šīs nakts jums vairs nekad nepieskaršos.

(1 comment | ir ko piebilst)

shelly

9:00p
Just a Perfect Day

Šodien aizmuku no darba jau četros, aizbraucu pēc Lauvas (parasti man tiek tikai nejaukā rīta vešana, no bērnudārza Lauvu izņem kāds cits).
(- Gandrīz aizmirsu paprasīt. Tev labi gāja šodien bērnudārzā?
- Jā, - viņš nopietni atbildēja, un mēs apskāvāmies.)
Pastaigājām apkārt, atnācām mājās, paēdām (kartupeļus un pelmeņus, kā nu kurš), palasījām dzeju, padejojām, atkal paēdām (saldā krējuma desertiņu), paspēlējām jātnieku un zirgu vairākās variācijās, kuras vienoja vien tas, ka Lauva vienmēr bija jātnieks, pazīmējām
(- Bērnudārzā Tu arī zīmēji?
- Jā.
- Tev patīk zīmēt?
- Jā, - viņš nopietni atbildēja, un mēs apskāvāmies),
atkal paēdām (kūciņu pie TV) un padauzījāmies pa dīvānu. Jā!

(14 comments | ir ko piebilst)

ulvs

4:54a
"do it faggot"


(2 comments | ir ko piebilst)

ulvs

2:32a
Tā runā, ka šī burvīgi skaistā dokumentālā filma par mūsu planētu ir jānoskatās visiem, visiem, visiem cilvēkiem, kas jebkad ir bijuši, ir un būs. Something, something. Izbaudiet filmu vārdā "Home". Filmā nebūs nekas tāds, par ko tu iepriekš nebūtu kaut nedaudz aizdomājies, bet šī informācija šajā kopumā ir daudz, daudz uzskatāmāka, nekā jebkuras līdzšinējās domas par to. Klik hiēr to watch. 

Youtube filmas anotācija: We are living in exceptional times. Scientists tell us that we have 10 years to change the way we live, avert the depletion of natural resources and the catastrophic evolution of the Earth's climate.


(ir ko piebilst)

Wednesday, September 24th, 2014


anonymous

8:12p
"Kāds no tā labums sabiedrībai?" pavaicāja zemnieki un nodedzināja par muižas darbaļažu vaiga sviedros sastrādāto naudu ievākto mācītāja Bīlenšteina bibliotēku.

(4 comments | ir ko piebilst)

ulvs

4:34p
atkal viņa

Sapņoju, ka esmu festivālā "Zvērā" divtūkstošwhatever gadā. Sēžu divstāvīgā gultā, otrajā stāvā, blakus kaut kādai jaunuvei. Un man pretī sēž 16 vai 17 gadus veca pseidonimfa - meitene, kurā ar pirmo acs uzmetienu neasocējas ar neko seksuālu. Vismaz viņa sevi tā neapzinās; apkārt gan ir pilns ar meitenēm, kuras varētu nodēvēt par nobriedušām, lai arī cik ļoti pretīgi šis vārds attiecībā uz cilvēku neskanētu. Vienā brīdī atnāca divi vīrieši ap 40, un viens teica, ka ir tēvs. Es ļoti sabijos, vai tik viņš nav TĀS meitenes tēvs, bet, nē, par laimi viņš bija tēvs meitenei, kura sēdēja man blakus - meitenei, kura man bija absolūti vienaldzīga. Es verbāli paņirgājos par šo vīrieti un tad nolēcu no otrā stāva cilvēkos, jo to tikko bija izdarījusi Tā meitene. Acīmredzot viņai šķita, ka es, pievērsdamies tēvam, novēršos no viņas. Bet tas tā nebija domāts. Tāpēc sekoju viņai. Un nevarēju vairs viņu atrast.
Bet šajā sapnī es, sēžot viņai iepretī (viņa sēdēja uz blakus gultas otrā stāva), sapņoju ar acīm vaļā par to, cik brutāli labi es viņu paņemu priekšā tepat, kaut kur ārpus šīs telpas (kas iepriekš laikam bija kūts un nu bija piebāzta gan ar divstāvenēm, gan festivāla apmeklētājiem), skaistajā, pirmatnējā mežā, kas ir aizaudzis ar milzīgām priedēm, grupētām cieši, cieši citai pie citas.

Šī meitene ir sapņa elements, kas atkārtojas ar zināmu regularitāti. Šī jaunā, svaigā miesa, kas smaržo pēc jasmīna un silta vēja plaukstošā pavasarī. Tā ir mana visspēcīgākā iekāre. Kaut kas nepiepildīts (labi, es vienreiz dzīvē esmu mīlējies ar 18 gadnieci, bet tikpat labi viņai varēja būt 25 gadi). Es nekad neesmu izjutis to trauslumu. Veicis saudzīgas manipulācijas, ne obligāti seksuālas. Seksualitāte šeit ir tikai viena no galējībām. Un viņai pat ir vārds. Manas nepiepildītās mīlestības arhetips.

No paziņām festā satiku Rudo, Lomiku un Janci. Lomiks ar izkapti pļāva aizaugušā ezera dūņas, lai cilvēki varētu tur peldēties, nevis baseinā, kam bija uzlikti virsū dēļi. Ņirdzu par DIY asociācijām.

(2 comments | ir ko piebilst)

anonymous

4:25p


"Rats, for instance, were often sent “a friendly letter of advice in order to induce them to quit any house, in which their presence is deemed undesirable,” writes Evans. And in one case, he adds, “a sow and a she-ass were condemned to be hanged; on appeal, and after a new trial, they were sentenced to be simply knocked on the head.”"

http://www.wired.com/2014/09/fantastically-wrong-europes-insane-history-putting-animals-trial-executing/

(ir ko piebilst)

anonymous

4:02p
Nevarēju saprast, ko kas tā par atmiņas kņudēšanu, ko izraisa viens jaunākā Aphex Twin gabaliņš. Tad atskārtu, ka N.S.R.D.

(ir ko piebilst)

Tuesday, September 23rd, 2014


kants

11:05p
jaunākais skandināvu kino

ar pārlieku lielu reveransu žanra klasikai no 70to gadu franču kinō un troma studio, Død Snø 2 (dead snow 2, 2014) tālu atpaliek no pirmās daļas. par spīti šausmīgi daudzajai gōrei un parodijai, jātzīst tomēr, ka bija savi lieliski momenti un arī metateksts kā ģeopolitisks komentārs rietumeiropas vēstures metanaratīvam ar papildus devu ironijas par gīku subkultūrām. 



(ir ko piebilst)

apjukums

9:49p
Aktukungamāte, teiktu mana mīļā latviešu valodas skolotāja

(3 comments | ir ko piebilst)

ulvs

3:21a
Atkal cenšos skatīties seriālus, lai īsinātu dzīves laiku, tā šķiet. Seriāls Penny Dreadful ir patiess gotu sapnis. Mazliet iemīlējos pēc pirmo 2 sēriju noskatīšanās. Pagaidām ļoti iesaku.

(6 comments | ir ko piebilst)

dienasgramata

12:16a
izdomāju jauu vārdu - lesbuks

(3 comments | ir ko piebilst)


> 50 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba
hackers counter system