Pilnīgs sviests.

Bija plāns pabeigt projektu līdz šodienas rītam, lai var aizsūtīt uz darbu un tad viss, miers.
Tad nu šodien taisu panakti, galīgi izbesījusies, viss riebjas, sēžu un dīdos krēslā.
Datoriņš, kuram saslēgtas n-tās programmas, sāk mazliet bremzēt, tad nu es uzlieku restartēties, kamēr pati izdomāju pagulēt stundiņu.
Tad nu eju skatīties, kas tur un kā, bet uz datora melns ekrāns un "operating system not found".
Un viss.
Slēdz iekšā, ārā - nekas nemainās.
Es vispār šokā par tādām izdarībām, 6 gadu laikā NEKAD nekas tāds nav bijis.
Sēžu un škrobējos, ka man tur vēl bija pārtulkotie faili, tagad no rīta jāsēž un no jauna viss jātulko.
Nu psc.

Pa nakti vēl aiznesu aiznesu brālim datoru, uzliku zīmīti, sak, tā un šitā, iešu raudāt spilvenā.

Tad nu no rīta slēdzu datoru iekšā, bet šis, it kā nekas nebūtu bijis, ņem un ieslēdzas.
Esmu, protams, laimīga, ka nav nekas jātulko pa jaunam, bet nu tomēr - nu kā šitā?

Jā, es apzinos, ka ļoti negribēju taisīt to projektu, bet vai tiešām mans domu spēks ir kļuvis tik spēcīgs?
Vēl tikai jāsazvana Māŗtiņš un jāpasaka, ka mi scuzi, bet 4 dienās es BK daļu nevaru uztaisīt.
Lūk tādi man te Lieldienu brīnumi.

Pašlaik prātā vien divas domas.

1. Kā lai uzraksta to sasodīto BK daļu darbam, ko man pilnīgi un galīgi negribas darīt?
un
2. Vai ir jēga šodien taisīt manikīru, ja rīt iesim betonēt grīdu vannas istabā?

Minka guļ uz palodzes un sildās saulītē. Nevarētu teikt, ka kompakti ietilpstam uz tās šaurās palodzītes, tamdēļ viena ķepa mums nokarājas un ir atstutēta uz radiatora.
Bet tas nekas.

Un vispār sajūtas tādas pašas kā mācoties universitātē.

Tulkoju darbam tekstus.
Mēnešiem ilgi nevarēju saņemties un sataisīt, bet te - še tev, veseli trīs.
Palicis viens, iesākts, bet man nav ne mazākās nojausmas, kas, pie velna, ir "šip-paz" sistēma.

Bet nu tulkoju es te tos tekstus.
Un tulkoju par amerikāņu raķetēm, space shuttle jeb "kosmiskajām atspolēm" (jā, es arī nobrīnījos).
Nu bet karoče ir Amerikā viena tāda ēka - 160 m augsta un izpletusies aš pa 3 ha.
Un tur liek kopā kosmiskās raķetes (jūs varat iedomāties šito monstru?!) u.c.

Un betons ēkas būvniecībai ir izlietots tikpat cik mūsu pašu Gaismas pilī.
Mja.
Mēs gan "atspoles" nemontējam un gaisā nelaižam.

Bet zvērā. Trīs raksti.

Izej cauri ellei, lai attaptos vēl lielākos sūdos.
Nē, nu kruti, kruti.

Es par sevi esmu, maigi sakot, šokā. Es, protams, zinu, ka esmu īpaša un tā, bet tik daudz emociju kā šodien es neatceros, kad būtu izjutusi.
Ik pēc pāris stundām (un pat nepilnām stundām) kaut kas pilnīgi cits. Vispār.. interesanti.

Šodien no rīta iegāju virtuvē, bet tur priekšā Mārtiņš, taisīja sev kafiju.
Sasveicinājos.
Viņš vispirms atbild, tad paskatās uz mani, tad viņš brīnās, ieraudzījis mani, un saka: “Ā, tā esi tu! Es jau domāju, kas tā tāda par meiteni – pelīti.”
Un tad vēl pēc 10 kopā nostrādātiem mēnešiem beidzot pateica, lai nesaucu viņu uz “Jūs”.
Viņš jūtoties vecs.
Tā tie cilvēki arī pārsteidz.

Šodienas pirmais šoks.

Sestdien biju nodot asins analīzes. Nodevu 11:50. Domāju, ka nu rezultāti varētu būs pirmajā daba dienā, tobiš šodien.
No rīta atveru e-pastu. Tik tiešām, atsūtīts e-pasts ar rezultātiem. Atsūtīts sestdien, 14. februārī, plkst. 15:00.
Jau 3h pēc analīžu nodošanas.
Damn, girl, you're fast!

Tas tātad pirmais šoks.
Otrs šoks tādsvisnotaļ patīkams.
Tika pārbaudītas 50 pozīcijas, un visas, PILNĪGI VISAS ir normas robežās.
Šeit gan uzreiz jāpiebilst, ka īsti pat nezinu, ko gan cerēju tur sagaidīt, ja reiz labas analīzes ir tik liels pārsteigums, bet nu tomēr.
Jā, nu kaut kā tā.



---

"Labrīt."

Toties man ir kēkss. Un es tagad ēdu kēeeksu :) mmm :)

Vēl mazliet un es gandarījumā spiegšu, ka "Es izdzīvoju gada sliktāko dienu!!!!"

Jo šī diena pilnīgi noteikti bija diezgan liels psc.
Kad likās, ka viss, debilā darba diena (kurā paspēju n-tās reizes nolažot un beigu beigās priekšnieks jau neizturēja un uzbrauca, bet pēc runāja ar man Ļoti Uzmanīgi) ir beigusies, nē. Ne sūda.

Un nepietika ar to, ka jau pie frizieres gāju pusraudādama, pēc tam man vēl piezvanīja darba kolēģis, galīgā autā, ka nolažojis, pasūtījis nepareizo materiālu, un tagad ir baigā dirsā.

Rīt nodarbosimies ar bojājumu novēršanu.

Pilnīgs čau.
Gaidu, kad būs tā Lielā Atklāsme, kādu čiekuru pēc tas viss (da vispār - Tas Viss) bija vajadzīgs.
Jo pašlaik nevaru teikt neko citu, kā vien to, ka esmu ieguvusi diezgan pamatīgi izdrāztas smadzenes.

Tieši tik atklāti un rupji.

---

two hearts are beating together
i'm in love
i'm in love
is this forever and ever?
i'm in love
i'm in love

Paldies tam cilvēkam, kurš izlasīja iepriekšējo postu un atsūtīja par Mēnesi Skoprionā.

Saule Dvīņos + Mēness Skorpionā (augošs Mēness) – vērīgums, spēja ieskatīties dziļi lietu būtībā, izteikties ironiski un sarkastiski. Vēlme demonstrēt savu intelektuālo pārākumu, kontrolēt tos, kas vājāki. Pastāvigi meklē līdzsvaru starp prātu un emocijām jo abi vienlīdz spēcīgi.

Karoče šausmas ar mani.
Dvīnis, kas pats par sevi ir kā gaisā parauts, attiecībā uz zināšānām un jaunu info esmu pilnīgi kā švamme.
Tad vēl čūskas gads. Čūska, ja.
Un tagad man vēl izrādās Mēness skorpionā.

Nez, kas no tā visa ir tas iemesls, kamdēļ man tik ļoti patīk "spīdēt" ar savu asprātību.

Šodien paliek 9 mēneši.

Jaunā gada apņemšanās varētu būt turēt muti.

Pirmkārt, beigt lamāties kā vecam jūrniekam.
Un otrkārt, beidzot pieņemt un samierināties ar to, ka neesmu ne uz pusi tik asprātīga, kā pašai šķiet.

Nelielas janvāra atklāsmes.

Kaut kāda grūta diena.
Rīts iesākās ar diviem šmurguļiem reception’ā, no kuriem viens pavadīja mani ar skatienu, kad gāju uz tualeti, bet otrs, svētlaimīgi smaidīdams piemiegtām acīm pat i nekautrējās blenzt uz krūtīm.
Hujakš tādiem ar lāpstu. Ir atšķirība, vai uz tevi skatās kā uz sievieti vai kā uz gaļas kluci.
Šmurguļi.
Tad vēl dabūju no V. “pa ausīm” par savu lielo tieksmi "spīdēt" ar tipa asprātīgajiem jokiem. Teica, ka nu jau ir par daudz.
Aplauza mani kā vārgu kociņu.
Vispār pilnīgs bē.
Mana galva un mans prāts ir mana lielākā svētība un lielākās skumjas.
Un vēl vakarā paredzēta darba ballīte..

Šodien sapratu, kāds ir mans lielākais trūkums.

Tā nav augstprātība, tā nav skaudība, ļaunums tā vistīrākajā formā, nelietība vai cinisms.

Mans lielākais trūkums ir mana nepateicība.
Pārāk daudz ko esmu pieņēmusi par pašsaprotamu, nenovērtēdama un pat gaidījusi kaut ko vēl vairāk.

Mans lielākais trūkums ir mana nepateicība.

Darbā viens kolēģis jautā otram:
“Klau, ko tu tur lietoji, nu tai tur, nu lai uzlabotu, kā viņu tur sauca, nuuu.. atmiņai!”
:D

Mums lekcijā stāstīja, ka dzīves laikā ir jāizkopj savas stiprās īpašības. Tobiš, tu pats esi sev izvēlējies tādu īpašību salikumu, lai ar to palīdzību spētu izdarīt to, kas tev jāizdara. Tad nu uz to tev ir jākoncentrējas.

Un visa tā “vājo pušu izkopšana” ir vien pupu mizas, jo, ja tev būtu nepieciešamība pēc tādām īpašībām, tu viņas būtu izvēlējies kā savas stiprās, nevis vājās puses.

Un tad ir tas brīdis, kad tu sāc domāt, kādas gan ir tavas stiprākās puses, kas tev visvairāk padodas.
Un tad ir tas otrs brīdis, kad saproti, ka, lai nu kas, bet esi vienkārši nepārspējams citu cilvēku smadzeņu drāšanā.

Un tad ir skumji.
Tad ir vienkārši skumji.

Darba "pērles":

"Daži cilvēki ir tādas duras."

Šodien darba kolēģis stāstīja par “sirds mirdzēšanu”.
Tas ir tad, kad tavam organismam trāpa ar strāvu, un vēl trāpa īstajā sirdsritma taktī. Un tad ir sirds kā galerts.

Tādi mēs šodien romantiski.

"Dievs zina, ko dara."