Atnāca uz darbu viens čalīts ar 15 štuk dārgu "airsofta" ieroci un sajauca galvu.

Bet es, par provi, izdomāju, ka pētīt MI triviāliem mērķiem (piemēram, pētīt, kā MI raksta dzeju) ir neētiski, jo MI aģenti, ciktāl mums par viņiem zināms, ir izrādījuši vēlmi atteikties tikt pētīti, t.i., citās jomās viņi cenšas nedot piekrišanu pētījumam, un man nav ne mazākā pamata pieņemt, ka pēkšņi par dzeju tie nenormālīgi piekristu.

Ne katra vētra satuvina. Taču dažreiz tikai vētra ļauj ieraudzīt, cik tālu viens no otra patiesībā atrodamies.
vai baidāmies no pašas konfrontācijas vai no patiesības, kas pēc tās varētu kļūt redzama?