noņēmu plakātus no sienām un tās kļuvas kailas un bezbersoniskas,tukšuma pilnas. tās nebija manas. nu nav jaw arī bijušas...tik uz šiem 2-3gadiem, ko šeit nodzīvoju... un atkal kravājam mantiņas, laij pārvāktos. tikai šoreiz mamma citur un es citur. vairs ne kopā.

nokrāmēju arī skapja augšu. burtiski noplēsu cik ātri vien varēju visus plakātus, uzlīmes, pieraxtus, raxtus, lai nevajadzētu domāt par to kā bija tad, kad to visu pieliku. tgd tikai parasts skapis, kas atdalīja manu gultu no istabas. par to, ka tur kaukas bijis liecina tikai papīra strēmelītes, ko nevarēju dabūt nost un daži uzraxti, ko biju pa nakti raxtījusi sāpēs par zaudējumu. bet tgd man ir cits un rīt vai parīt es pilnībā pārvācos pie viņa.

kārtojot bija sajūta it kā es sagrautu savu pasauli. tā arī bija. daudz ko izmetu. nevajadzīgas atmiņas. svarīgāko paturēju. dīvaini bija šķirot. šīs atmiņas paturēšu, šīs atkal aizmirsīšu.
tgd sākšu dzīvot pati par sevi.


...mazdrusciņ bail.