Garastāvoklis:	lonely
Mūzika:	Musiqq - Abrakadabra

Superman, cry me a river !
Pēkšņi es pamodos. Ne tik ļoti no murga, ko redzēju, bet gan no tā, ka negaidīti sirdī ielauzās dīvaina un nepatīkama sajūta. "Vai tā ir priekšnojauta?", es pārbijusies pie sevis nodomāju, bet palūkojoties apkārt, atskārtu, ka tā nebūt nav priekšnojauta, šī sajūta ir, kas cits, kaut kas tāds, no kā vienmēr esmu baidījusies. Ar asarām acīs un trīcošām rokām norāvu, istabas stūrī stāvošajam, spogulim audumu, ar ko tas bija apklāts. Es nemīlēju gulēt istabā, kurā spogulis nav aizklāts, jo runā, ka no spoguļa otrās puses, pa nakti, mūsu pasaulē ieklejo ļaunums. It kā pasaulē ļaunuma nebūtu pietiekami un tas piedevām turpina pieņemties spēkā. Istabā bija tumšs, redzēt praktiski neko nevarēju, bet paveroties spogulī, ieraudzīju savu siluetu. It kā ar šausmām sejā, pakāpu soli atpakaļ, līdz sapratu, ka tiku pamodusies no sajūtas, ka man nekas nepieder un nekad nav piederējis. Dažreiz, man ir bail dzīvot. Es vispār, dzīvoju ? Vai tikai eksistēju ?
Murgs - tas nešķita tik briesmīgs kā sajūta, kas mani pārņēma. Es murgoju. Es redzēju tumsu. Tumsā, kāds ar nicinājumu, man teica, ka esmu samākslota, ka mana dzīve ir saplānota. Es novērsu domas no visa pārējā un domāju:"Kā dzīvais, kaut kas tāds, kas kustās, elpo un jūt - var būt samākslots, pie velna?" Pēkšņi, atkal tā sajūta. PAR KO MAN TĀDS SODS?
Palūkojoties pulkstenī, es apmulsu,kursori tajā nekustējās. Tas bija apstājies. Vai, nu, tā bija kāda fenomenāla parādība vai ļauns kaimiņu joks. Kaimiņi man taču lāga cilvēki, jokus nestrādā, arī durvis visu nakti bija slēgtas. Soļus arī nedzirdēju. Kaut kas nav kārtībā ar manu atmiņu ? Atkal, sods - PAR KO ?

-----------------------

Turpinājuma nebūs.