Nesaprastu, tiesa.

Principā tev taisnība par to uzkūdīšanu un traumēšanos. Taču no otras puses — tas reizēm ļoti palīdz nesākt palaisties. Reizēm.

Katrā ziņā uzdrošinies noskriet maratona distancē nevajadzētu rīkot. Pārāk individuāla lieta.

(Reply to this) (Thread)

Tas risinājums būtu informācijas telpas piepludināšana ar "mērenības" garu. T.i. cik skriet, cik atpūsties. Ko vēl pasākt bez skriešanas.

Kā jau sākumā biedrs Krishjohn bija pielicis pie sienas - atpūta ir treniņa sastāvdaļa.

Jā citiem ir grūti saņemties, patiesību sakot esmu cita kaluma cilvēks un man ir grūti saprast tos cilvēkus. Man liekas tā, ko es gribu, to es daru. Ja negribu, tad nedaru. Bet nevis it kā gribu, bet tomēr nespēju saņemties. Nu tad nemāna sevi un viss. Visi tak nebūs skrējēji.

Pašam šī nodarbe nudien aiziet otrā plānā. Ir teniss, kas patīk un saprotams, prasa laiku. Ir šaušanas treniņi bērniem, ir mazliet karatē. Dzīve tik raiba. Ja vēl , tad vispār neatliktu laika nekam.

(Reply to this) (Parent)