es pati nemāku aiziet
Man vajag, lai visi mani pamet. Es esmu ģļēvs radījums, es pati nekad nespēšu aiziet (man pat šķiet, ka es to nemāku), bet man vajag, lai šo nežēlīgo soli sper visi citi. Es to esmu pelnījusi, es neesmu pelnījusi neko.

Šāda doma patiesi liekas tik gļēva — būt vienai taču ir tik daudzreiz vienkāršāk. Tad man nav ne par vienu vairs jārūpējas un ne par ko jāuztraucas. Tad es varu vientulībā sevi žēlot. Jo es taču nebiju tā, kura aizgāja! Cik mierinoša doma.

Man vajag, lai mani pamet! Visi draugi, mans tik ļoti mīļais vīrietis; man vajag, lai mani atlaiž no darba, lai kolēģi pēc tam nicina. Tā ir mana zemākā punkta definīcija, un es gribu tur nokļūt.