pārāk bieži pēdējā laikā sanāk nokoncentrēties uz visām tikai nepareizajām lietām.

gribu, lai man atveries, gribu, lai esmu vienīgā, kam esi atvēries, bet tā nav, tā nekad nebūs, tā tam arī nevajadzētu būt. es taču tev arī līdz galam neatveros, kāpēc lai tu to darītu man, tās ir tikai manas kārtējās egoistiskās tieksmes, lai es sajustos īpaša.

guļot tev blakus gan šķiet, ka varu sajust tavu skaisto iekšējo pasauli; es tikmēr jūtos kā ubags pie pārtikušas karaļvalsts vārtiem. nē, tu mani nelaidīsi iekšā, es esmu tikai ubags, es neesmu nekas, tu man liec justies tā, it kā es nebūtu šo pārticību nopelnījusi. kā jau ubags pat nespēju iedomāties, ka šajā karaļvalstī nevalda nekāda pārticība, vien rēgi dažādu skaistu (jo tev patīk tikai tādas) sieviešu formās. tu tikmēr sēdi viens tronī. vecu atmiņu ieskauts, tu dzīvo tikai tajās. es pagaidām vēl neesmu rēgs un tur tāda īsta un dzīva nemaz neiederētos.

ja tomēr tu ielaistu mani iekšā, es tev mēģinātu izskaidrot, ka prātam patīk ar mums spēlēt ļaunus jokus, kas bieži vien izpaužas kā nostaļģija par aizgājušajiem laikiem un kas traucē dzīvot šeit un tagad. tu gan manī tāpat neklausītos, tev ubagu viedokļi nav svarīgi.