And all I want to know is when we were close that night
Did you take the time to close your eyes and place your lips to mine

jau divus vakarus pēc kārtas mēģinu sevi pārveidot par kko tādu, kas es neesmu un iespējams nekad nevarēšu būt.. par draugu sievietei, kurai es vismazāk gribētu būt tikai draugs.. laikam sevī vēl darbojas, šis jaunības maksimālisms-visu vai neko.. ja es nevaru šo sievieti just savos apskāvienos, tad es viņu vismazāk gribētu redzēt sev tikai kā draugu.. tas skan TIK nožēlojami, ka man pat pašam par sevi nāk smiekli.. kāda velna pēc šis cilvēks man būtu jāzaudē pavisam no savas dzīves? ja šis cilvēks man tik ļoti rūp, tad labāk to turēt sev tuvumā?? vai tā nebūtu sevis mocīšana?? īsāk sakot šī galvas locīšana un prātošana mani ātrāk novedīs skaistā, baltā kreklā ar garām piedurknēm..

kamēr aiz loga tik tumšs ka varētu pazaudēt nevainību tikai paskatoties uz kurpēm, tikmēr sēžu pie datora un no galvas nespēju izmest vienu sapni, kas pirms kāda 1/2 gada nebija tikai sapnis.. uzburšu ainu.. rīts.. viens no tiem ideālajiem rudens rītiem, kad saule spīd pa logu, bet acīs nespiež.. pamostos blakus iespējams skaistākajai sievietei ko esmu saticis.. retu reizi pamostos ar treknu, pretīgu smaidu uz sejas.. pagriežos pa labi-un tur viņa guļ.. tāda sajūta, ka pat guļot ar viegli smaidu uz sejas viņa var likt man zaudēt prātu kā sētas krancim 5. žigulis, kas ar cauru izpūtēju pabrauc garām galvenajai ciema sētai.. kādas 5min vnk guļu un skatos uz viņu.. kad pēkšņi rosība.. ar vieglu kustību viņa izberzē savas debess zilās acis un paverās man sejā.. galvā nekavējoties ielec doma, ka šo burvīgo rītu neesmu pelnījis.. ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība.. kā vēlāk izrādījās, tas arī tā bija.. savas neizlēmības un stulbības dēļ es tās pašas dienas vakarā sēdēju jau savā dīvānā un prātoju: cik debīlam ir jābūt, lai kko tādu izlaistu no savām rokām..

tātad tgd sēžot pie vīna glāzes es nevaru saprast.. kāda velna pēc?? kāpēc šī aina atkal ir uzpeldējusi.. vai tiešām pie visa ir vainojams viens vienīgs pavasaris?? vai mana tizlā galva sevi speciāli soda ar šādiem sapņiem.. vai vnk tā ir iespēja palūkoties uz lietām, ja es būtu rīkojies savādāk..

sēžu un domāju par savām iespējām un iegribām.. lēnām pielavās tāda doma, ka pat nezinu ko gribu, un vai tas ko gribu man der.. un pats labākais jautājums, vai tas vsp pastāv.. vai manas prasības ir pārāk aukstas? neviļus sanāk pārdomāt savus pēdējā laika izājienus un secināt, ka tik ilgi kārotās attiecības man nemaz nav vajadzīgas un es tām nemaz neesmu radīts..
ilgi esmu prātojis - kādai tad jābūt manai izredzētajai? vai šāds cilvēks vsp eksistē?? vai vnk manas prasības ir jānolaiž zemāk un jāsamierinās ar sev nepieņemamām lietām.. vai tiešām ir tik skaisti un jauki, ka satiekot īsto tu pieņem visu un atsakies no iecerētā.. prātā iešaujas simtiem domu un draugu citātu, par to, ka ātrāk vai vēlāk, bet īstā uzradīsies.. nu kā?? kā var zināt?? ir sitiens pa muguru ar dēli, vai vnk tizla nojauta.. vai varbūt tāda īstā nemaz nav, bet mēs vnk samierinamies ar to, kas mums ir..
un ilgais jautājums uz kuri visi sen jau zin atbildi.. "jāmainās man, vai sabiedrībai" būs tieši laikā, bet vai mainot savas izjūtas un ideālus tu nezaudē daļu no sevis??

sēžu, skatos hokeju un esmu nonācis pie secinājuma, ka pēdējo dienu notikumi mani ir noveduši pie nelielas depresijas.. notikumi, cilvēki, situācijas un protams, paša radītas darbības mani atkal ir novedušas pie bēdāšanās perioda..

esmu pārliecināts, ka pirmo un iespējams arī pēdējo reizi esmu pamest valentīndienā.. nekas īpašs, jo sajūtas tādas pašas, ja būtu pamests arī Kirila dz-d.. izcils brīdis, kad citēt Tomu Edisonu: "es neesmu izgāzies, es vienkārši esmu atradis 10000 veidus kā tas nestrādās."

dažreiz tiešām apbrīnoju, cik katrs no mums ir gatavs tālu iet dēļ attiecību.. šoreiz atteikties no draugiem dēl kājstarpes?? ne velti saka, meitenes nāk un iet, bet draugi paliek.. kā cilvēks var pēc 2 nedēļu attiecībām var vēlēties, lai es viņu izvēlos virs draugiem..??!!! kkas apbrīnojams vnk.. aaak dievs cik esmu dusmīgs un tajā pašā brīd nāk smiekli, kad tieku nosaukts par naivu un debīlu..

visu cieņu, un novēlu visiem priecīgu valentīndienu.. :)

ar mani ir nopietna problēma.. lai cik labi būtu--nekad nav labi.. tas jau sāk lēnām traucēt

šodien noskatījos sava iecienītākā seriālā pēdējo sēriju.. neticami, bet 5 sezonas paskrējušas vēja spārniem.. tik daudz, kas iegūts: daudz lielisku atmiņu, skaņdarbu un vēl visa cita.. iespējams, pirmais seriāls ko esmu noskatījies "no vāka - līdz vākam".. tiešām žēl, ka visām labajām lietām pienāk gals..

cik tālu stiepjās cilvēka slinkuma robežas.. vai ir noteikts slinkuma kodeks?? kā izmainās slinkums, cilvēkam novecojot? tik daudz jautājumu.. un tik liels slinkums uz tiem atbildēt.. šodien saskāros ar pavisam nopietnu problēmu,, kura jau mani vajā ilgāku laiku.. šodien bija slinkums paēst.. nu c'mon.. viena no manām visu laiku mīļākajām nodarbēm iet postā tikai slinkuma pēc.. vai pastāv zāles pret slinkumu?? ja ir, tad lūdzu neklusējiet.. cik tālu var aiziet cilvēka smadzenes, slinkuma dēļ.. vai iespējams nomirt no slinkuma?? vai tai tas pat būtu par grūtu, jo būtu slinkums pat to izdarīt.. varētu ievietot sludinājumu.. ar tekstu.. pieņemšu darbā profesionālu skubinātāju.. un ja tā paskatās, tad šis ieraksts paliks vēsturē kā raksts kurā ir, iespējams, rekordliels vārda "slinkums" skaits..