kas ir vecums?? cik ļoti man tas traucē?? ko man tas nozīmē?? ko tas nozīmē viņai?? kpc tas traucē viņai? vai esmu viņas cienīgs? tik faking daudz jautājumu galvā pēc kārtējā vakara ar skaistāko sievieti ko esmu sastapis.. ar meiteni, kas manī izraisa tikai tās labākās sajūtas.. ar meiteni, kurā esmu faking iemīlējies..
viena no sāpīgākajām lietām ir tā, ka viņa man netic un negrib uzticēties..

baaac.. kur ir dzīves taisnīgums?? abrīnojamākā sieviete, ko esmu saticis ir 4 gadus vecāka par mani.. un šie 4 gadi ir tie, kas liedz viņai mani iepazīt.. liedz viņai saprast kāds es esmu.. liedz viņai izdzīvot, šo tā jau sarežģīto dzīvi, kopā ar mani..

šodien biju uz svinībām, kur jaunais pāris svinēja savu kopā būšanu.. ļoti skaists brīdis, kad divi cilvēki vienojās pavadīt savu atlikušo mūžu viens ar otru.. pasākums ļoti pozitīvs.. daudz citu pāru un ne tikai.. iespējams biju vienīgais cilvēks, kas šādā brīdī spēj būt nožēlojams un bēdīgs, jo VIŅA nav man blakus..

mana galva tgd ir tik piebāzta ar visādām lietām, ka es pat nezinu, kas ir tās kurās vajadzētu ieklausīties un kurās neaa..
katram stāstam ir sākums, vidus un beigas..
nav iespējams aizvietot tādu draugu..
un es vienmēr pasaku to, kas man ir nodomā, un tas vienmēr mani iedzen napatikšanās..

viss ko es gribu zināt, ir tas vai tu padomāji pirms mani noskūpstīji..


"It's better to have loved and lost
Than never to have loved at all.”

viena no trakākajām nedēļas nogalēm kāda man ir bijusi pēdējā laikā.. daudz, kas sadarīts un sasniegts.. progress vienās attiecībās, bet kārtīgs solis atpakaļ citās.. būs jāpārdomā, kas un kā.. jāizvirza prioritātes un jāliek citiem padomāt..

retu reizi spēju aiziet uz darbu ar plašu smaidu uz sejas un, kas pats galvenais-to noturēt līdz pat šim brīdim.. lai arī kādas būtu manas attiecības ar E, bet tas mani padara laimīgu.. mani padara laimīgu tas brīdis kad varu viņu vērot un vnk neko neteikt.. mani padara laimīgu tas brīdis, kad viņa rakstot sms pie sevis murmina.. mani padara laimīgu tas brīdis, kad pirmais ko no rīta ieraugu ir viņa..
mani padara laimīgu viņa..

es tevi redzu, kad aiztaisu acis ciet
it kā tu man būtu uzzīmēta uz plakstiņiem.. es esmu slims un mana slimība esi tu..
-skutelis

neliels gabals no maniem agrīnajiem pierakstiem.. īstais datējums šim varētu būt 2010.g.

es kādu esmu saticis.. kādu kura spēj manī radīt tādas sajūtas par kuru eksistenci es nemaz nenojautu..
tas viss notika netīšām.. tas nebija plānots un es to nemeklēju.. bet tas bija perfekti.. viņa runāja, tad runāju es un pēc 15min sarunas es sapratu, ka es varētu pavadīt visu atlikušo dienu šajā sarunā.. un vēderā dīvainā sajūta liecināja tikai par to, ka viņa varētu būt TĀ..
viņa padara mani traku un liek smaidīt ar pretīgi plašu smaidu, kamēr vien esmu ar viņu.. retu reizi, bet kopā ar kādu es nervozēju un tajā pašā laikā jūtos pilnībā komfortabli.. beidzot ir tā, ka nevar iemigt, jo realitāte ir beidzot labāka par sapņiem..
tās ir labās ziņas..

sliktās ir tās, ka mēs iespējams nekad nevarētu būt kopā un tas mani nāvīgi biedē.. šī sasodītā pasaule ir ļauna un nežēlīga.. tā sagremo un izmet, un ja tu neturi acis vaļā tu vari palaist garām īsto momentu.. momentu, kas varēja visu mainīt..

varbūt visam ir jādod laiks.. laika īstā nozīme ir tajā, ka viss nevar notikt uzreiz.. tāda ir realitāti un ar to ir jāsadzīvo, bet kāds gudrs cilvēks reiz teica, ka realitāte gandrīz vienmēr ir nepareiza..

bet ko tad es pie velna saprotu.. es esmu tikai līdz ausīm samīlējies..

Tādi nu mēs esam. Cits no cita savādāks, taču visā visumā mēs esam dzīvnieki, kuriem rūp tikai sava labklājība. Tizla sajūta, kad vēlies būt pēc iespējas labāks cilvēks, taču kā vienmēr īstajos brīžos parādās tava īstenā daba.. nožēlojami..

nesen dzirdēju, ka labas lietas nekad ilgi neturpinās.. tās pārsvarā beidzās sūdīgi.. un stāsts ar laimīgām beigām ir tikpat bieži sastopams kā cilvēks ar 12 kājas pirkstiem..

tici vai nē, bet esmu uzsācis jaunas attiecības.. viss pārējais no galvas ir ārā un beidzot pa ilgiem laikiem jūtos laimīgs.. BET visu laiku ir tāda nedrošības sajūta. No kā es baidos? No kārtējās neveiksmes? Iespējams, bet.. Bet ja nu tas ir kaut, kas cits? Laikam, ir jāpaiet laikam, kamēr spēšu šīs attiecības līdz galam novērtēt un izbaudīt, nevis baidīties no beigu sākuma..

And all I want to know is when we were close that night
Did you take the time to close your eyes and place your lips to mine

jau divus vakarus pēc kārtas mēģinu sevi pārveidot par kko tādu, kas es neesmu un iespējams nekad nevarēšu būt.. par draugu sievietei, kurai es vismazāk gribētu būt tikai draugs.. laikam sevī vēl darbojas, šis jaunības maksimālisms-visu vai neko.. ja es nevaru šo sievieti just savos apskāvienos, tad es viņu vismazāk gribētu redzēt sev tikai kā draugu.. tas skan TIK nožēlojami, ka man pat pašam par sevi nāk smiekli.. kāda velna pēc šis cilvēks man būtu jāzaudē pavisam no savas dzīves? ja šis cilvēks man tik ļoti rūp, tad labāk to turēt sev tuvumā?? vai tā nebūtu sevis mocīšana?? īsāk sakot šī galvas locīšana un prātošana mani ātrāk novedīs skaistā, baltā kreklā ar garām piedurknēm..

kamēr aiz loga tik tumšs ka varētu pazaudēt nevainību tikai paskatoties uz kurpēm, tikmēr sēžu pie datora un no galvas nespēju izmest vienu sapni, kas pirms kāda 1/2 gada nebija tikai sapnis.. uzburšu ainu.. rīts.. viens no tiem ideālajiem rudens rītiem, kad saule spīd pa logu, bet acīs nespiež.. pamostos blakus iespējams skaistākajai sievietei ko esmu saticis.. retu reizi pamostos ar treknu, pretīgu smaidu uz sejas.. pagriežos pa labi-un tur viņa guļ.. tāda sajūta, ka pat guļot ar viegli smaidu uz sejas viņa var likt man zaudēt prātu kā sētas krancim 5. žigulis, kas ar cauru izpūtēju pabrauc garām galvenajai ciema sētai.. kādas 5min vnk guļu un skatos uz viņu.. kad pēkšņi rosība.. ar vieglu kustību viņa izberzē savas debess zilās acis un paverās man sejā.. galvā nekavējoties ielec doma, ka šo burvīgo rītu neesmu pelnījis.. ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība.. kā vēlāk izrādījās, tas arī tā bija.. savas neizlēmības un stulbības dēļ es tās pašas dienas vakarā sēdēju jau savā dīvānā un prātoju: cik debīlam ir jābūt, lai kko tādu izlaistu no savām rokām..

tātad tgd sēžot pie vīna glāzes es nevaru saprast.. kāda velna pēc?? kāpēc šī aina atkal ir uzpeldējusi.. vai tiešām pie visa ir vainojams viens vienīgs pavasaris?? vai mana tizlā galva sevi speciāli soda ar šādiem sapņiem.. vai vnk tā ir iespēja palūkoties uz lietām, ja es būtu rīkojies savādāk..

sēžu un domāju par savām iespējām un iegribām.. lēnām pielavās tāda doma, ka pat nezinu ko gribu, un vai tas ko gribu man der.. un pats labākais jautājums, vai tas vsp pastāv.. vai manas prasības ir pārāk aukstas? neviļus sanāk pārdomāt savus pēdējā laika izājienus un secināt, ka tik ilgi kārotās attiecības man nemaz nav vajadzīgas un es tām nemaz neesmu radīts..
ilgi esmu prātojis - kādai tad jābūt manai izredzētajai? vai šāds cilvēks vsp eksistē?? vai vnk manas prasības ir jānolaiž zemāk un jāsamierinās ar sev nepieņemamām lietām.. vai tiešām ir tik skaisti un jauki, ka satiekot īsto tu pieņem visu un atsakies no iecerētā.. prātā iešaujas simtiem domu un draugu citātu, par to, ka ātrāk vai vēlāk, bet īstā uzradīsies.. nu kā?? kā var zināt?? ir sitiens pa muguru ar dēli, vai vnk tizla nojauta.. vai varbūt tāda īstā nemaz nav, bet mēs vnk samierinamies ar to, kas mums ir..
un ilgais jautājums uz kuri visi sen jau zin atbildi.. "jāmainās man, vai sabiedrībai" būs tieši laikā, bet vai mainot savas izjūtas un ideālus tu nezaudē daļu no sevis??