again.

jau divus vakarus pēc kārtas mēģinu sevi pārveidot par kko tādu, kas es neesmu un iespējams nekad nevarēšu būt.. par draugu sievietei, kurai es vismazāk gribētu būt tikai draugs.. laikam sevī vēl darbojas, šis jaunības maksimālisms-visu vai neko.. ja es nevaru šo sievieti just savos apskāvienos, tad es viņu vismazāk gribētu redzēt sev tikai kā draugu.. tas skan TIK nožēlojami, ka man pat pašam par sevi nāk smiekli.. kāda velna pēc šis cilvēks man būtu jāzaudē pavisam no savas dzīves? ja šis cilvēks man tik ļoti rūp, tad labāk to turēt sev tuvumā?? vai tā nebūtu sevis mocīšana?? īsāk sakot šī galvas locīšana un prātošana mani ātrāk novedīs skaistā, baltā kreklā ar garām piedurknēm..