April 11th, 2012

nevaru aizmirst..

kamēr aiz loga tik tumšs ka varētu pazaudēt nevainību tikai paskatoties uz kurpēm, tikmēr sēžu pie datora un no galvas nespēju izmest vienu sapni, kas pirms kāda 1/2 gada nebija tikai sapnis.. uzburšu ainu.. rīts.. viens no tiem ideālajiem rudens rītiem, kad saule spīd pa logu, bet acīs nespiež.. pamostos blakus iespējams skaistākajai sievietei ko esmu saticis.. retu reizi pamostos ar treknu, pretīgu smaidu uz sejas.. pagriežos pa labi-un tur viņa guļ.. tāda sajūta, ka pat guļot ar viegli smaidu uz sejas viņa var likt man zaudēt prātu kā sētas krancim 5. žigulis, kas ar cauru izpūtēju pabrauc garām galvenajai ciema sētai.. kādas 5min vnk guļu un skatos uz viņu.. kad pēkšņi rosība.. ar vieglu kustību viņa izberzē savas debess zilās acis un paverās man sejā.. galvā nekavējoties ielec doma, ka šo burvīgo rītu neesmu pelnījis.. ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība.. kā vēlāk izrādījās, tas arī tā bija.. savas neizlēmības un stulbības dēļ es tās pašas dienas vakarā sēdēju jau savā dīvānā un prātoju: cik debīlam ir jābūt, lai kko tādu izlaistu no savām rokām..

tātad tgd sēžot pie vīna glāzes es nevaru saprast.. kāda velna pēc?? kāpēc šī aina atkal ir uzpeldējusi.. vai tiešām pie visa ir vainojams viens vienīgs pavasaris?? vai mana tizlā galva sevi speciāli soda ar šādiem sapņiem.. vai vnk tā ir iespēja palūkoties uz lietām, ja es būtu rīkojies savādāk..

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: