šodiena..

Pirms 3 dienām apritēja mana 6 mēnešu jubileja ar savu sievieti. Šis laiks ir paskrējis tik pat ātri kā pirmais sekss pēc vasaras nometnes. To pat varētu raksturot tādās pašās stadijās - trauksmainais sākums, neveiklais darbības process un kaunpilnās beigas. Šovakar sēžot savās mājās un dzerot skrūvi (cidoniju sula + šņabis) sāku aptvert, ka vaina nav manī vai viņā, bet... ko gan es te mēģinu apmuļķot.. vaina ir kādā no mums.. vai nu manī, kurš vienmēr mēģina pierādīt sevi un savu taisnību, kā jau kārtīgi azartiskam vīrietim pienākas, vai viņā kā vecākai un daudz pieredzējušākai sievietei.. protams, ja to uzraksta tā, tad vaprosu ņetu, bet tāda sajūta, ka tas tiek izmantots un vienmēr esmu vainīgs es. Kāpēc tu ar mani nerunā miegā? Kāpēc Kims Ziemeļkorejā trako? Kāpēc suņi osta viens otram dibenu? kāpēc delfīni ir tik lieli perversuļi un nimfomāni? ja es nevaru konkrēti atbildēt uz kādu no šiem jautājumiem, tad vainīgs esmu es.. Principā, nezināšana neatbrīvo no atbildības, bet vai tāpēc tas ir jāpārvērš par Koru kariem 3?? neskatāmu un nebaudāmu pasākumu, kuru neērti skatīties ar omi? ir cilvēki kuri mēģina savu taisnību un netaisnību pierādīt pat stāvot un pirātu kuģa dēļa pašas malas, tas, protams, ir apsveicami, ka viņi pieturās pie sava viedokļa, bet vai tas viņus nepadara par.. par.. par kko tādu, kas man vienkārši nenāk galvā..