šodien saņēmu aukstu dušiņu no E.. visu vakaru tāds jocīgs un domīgs.. nekad nebiju iedomājies, ka arī viņai tas varētu būt grūti.. vienmēr galvā sēdēja tāda doma, ka viņai ir pilnīga vara pār mani.. vienmēr bija tāda sajūta, ka es viņai nekas vairāk par kartējo pielūdzēju nekad neesmu bijis un diez vai būšu..

jo vairāk par viņu un mūsu situāciju domāju, jo sliktāk paliek.. varbūt vnk beidzot nostāties ietves malā un gaidīt.. un gaidīt, kas notiks.. vai šis viss, kas mums ir paies garām kā 209 mikriņš vai tomēr vilksies līdzi kā pirmās ataudzētās ūsas..

tagad šeit sēžot, protams, gribētos, lai viss notiek uzreiz.. lai viss notiktu daudz vienkāršāk, bet tāpēc jau tā ir dzīve.. tāpēc jau tā visu sarežģī un padara neciešamu.. tā liek ciest un padara mūs stiprākus, gudrākus un resnākus.. un tajā pašā laikā tā liek mums izjust un izbaudīt katru momentu un padara daudzus no šiem momentiem tik neatkārtojamus..