Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs-sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: Tev ir plats gabardīna mētelis-Tu esi savējais; Tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm-Tu esi mūsējais; Tev ir ģitāra un pinkaini mati-Tu esi mūsu puika. Tu esi džentelmenis, Tu esi nelga, Tu esi snobs, un Tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saules brillēm, cepurēm, kamzoļiem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādas cepures.
Bet pienāk laikas, kad Tu kasi to visu nost un kļūsti tīrs, kā no sākuma bijis.
Es ilgi mocījos. Es biju pieņemis no jums etiķeti. Es biju ilgi bijis pacietīgs, es biju ilgi sēdējis pie viena galda ar jums un baidījies pakustētis. Es biju baidījies, vai mana kaklasaite nav kādam likusies šķība. Es biju baidījies, vai man elkonis nav ielikts jūsu salātos.
Biju nobijies, vai tikai žaketei visi pogcaurumi pareizi aizpogāti(tagad es pigu iespraužu pogcaurumā!)
Pievilkt kreizo kāju, puisīt, un paklanīties; lūdzot uz deju, neiet pāri zālei; dāmai roku skūpstī; pīpēt pīpi kā Ērenburgam; nepārtraukt runātāju un klausīties ar cieņu. Un es klausījos. Zobus griezdams. Mokās stenēdams. Līdz izmisuma septītajiem sviedriem. Baidījos piecleties un aiziet. Baidījos gāzt šim pa plecu, lai polsteri izmežģījas (Tev ir sveši vārdi,vecīt, vai tu neesi tos zadzis?), baidījos nokrist zāles vidū kā epilepsijas lēkmē un izmisīgi raustīties, kad Tu runā. Baidījos pateikt, ka ķīselis saliets Tavā taurē. Vai Tu pats nemaz nedzirdi, kad Tu spēlē šo maršu?
Visu laiku es baid;ijos, nu es saku:-Ej ellē!
Es biju skaista, mirdzoša pudele! Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā.
Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā.
Mana naba ir tikai mana naba, kāpēc man jāļauj līmēt etiķeti uz nabas?
Bērns piedzima pliks. Pēc tam viņam uzlika zilumizīti galvā-tādu puikam, un sārtu micīti galvā-tādu meitenei. Kaut gan tāpat bija redzams, ka puikam ir tas, kas puikam pienākas, un meitenei, kas meitenei.
Pēc tam līmēja citas etiķetes.
Jūtīgākos etiķete nobendē. Es atceros, kādreiz pie eglītes viscaur aplipināja ar staniolu zēnu, iztaisīja par eņģeli. Cilvēks elpo ar visu ķermeni, ar visu savu virsmu. Bet viņu aplīmēja tā, ka pietrūka eplas. Viņš paģība, neviens nezināja, ko ar viņud arīt. Kad viņš bija nosmacis, atnāca ārsts un teica, ka zēns par daudz aplīmēts. Bet eņģelis bija jau miris.
Visi mēs esam pudeles, burkas un afišu stabi. Visus aplīmē un aplīmēs. Paradumība?
Nepieciešamība? Es runāju par dialektiski otro nepieciešamību-kasīt nost.

I.Ziedonis