Es kalpoju par kalpu sev,
Man algas nav un nevajag.
To varētu es arī Tev,
Tik nojaust likt man nesanāk.
Ar reizi vien man nepietiek,
Ar divām vienmēr ir par daudz.
Velc krustu, kur ir jāpaliek,
Pat tad, ja nejūti, kāpēc

Elpo dienu, elpo sauli,
Pārdarīto izelpo.
Mēs joprojām esam jauni,
Atsacīties neprotot.

Man nav ne jausmas, kāpēc tā,
Es vienkārši tev uzticos.
Varbūt var arī savādāk,
Bet es tai visā neklausos.
Es jūtu tā kā tagad ir.
Ir labi tā, es zinu to.
Kaut lapas šad tad jāpāršķir,
No acīm Tev to nolasot.

/I.Kalniņš/