Tad tu man rādi novītušas puķes un saki:novīta.
It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu.
Mīļais, tev ir tik skaisti zobi.Ko tu rādi man to
izlūzušo?
Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no
mājas uz māju?Ko jūs nākat pie mana sliekšņa
ar saviem padošanās karogiem?Jā, tu svied pār
savu sētu manā sētā novītušas puķes un
saplīsušas vāzes.
Ja tavam sunim ir kašķis, izārstē viņu savā sētā.
Vai tev jāstāsta otram par savām pūšļa vainām?
Vai, ka tev ir gangrēna un ka drīz tev kāju
noņems?Ko tu man stāsti par sapuvušiem
kartupeļiem un vēzi aknās! Tev nāk raudas, un
tev gribas raudāt duetā? kvartetā? Varbūt kļūs
vieglāk, ja tev līdz raudās koris? Dalītas bēdas
nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram,
kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena
un vēl puse tavas.Vai to tu sauc par sava tuvākā
mīlestību? Un, kad tu atdod pusi viņam un kad
atdod pusi tev, tad tik un tā katram no jums
ir viena vesela bēda. Tā ka-ar bēdām nav ko
dalīties, nav nekāda labuma.Ieslēdz savas
mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai
dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas
pluszīmes vari piespraust pie krūt kā goda
zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda
nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, -iznāc no
būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm
kā jāņtārpiņiem naktī.
Kait tas, un kait tas. Tāda vaina un šitāda. Es
esmu vainu pilns kā suns blusām.
Vai tu gribi savas blusas pasaulē iznēsāt?

/I.Ziedonis/