Nav īsti ko teikt..jūtos sāpināta...laikam atkal par daudz uzticējos..par daudz pielaidu sev klāt, par daudz atļāvos un kā vienmēr par daudz gribēju.. un gribu vēl jo projām.Atnāca, paņēma manu sirdi(patiesībā jau pati atdevu, pretī neko neprasot), bet paldies Dievam vēl nekur nav aizgājis.Lai gan, ja būtu pietiekoši gudra, pati būtu to izdarījusi.Negribu..Gribēju uzticēties, uzticējos, zinādama kāds viņš ir...Jā, es tagad varētu raudāt, varētu dusmoties, iecirst pliķi sejā un tad pamest,bet es tāda neesmu...Man bail cilvēkiem uzticēties, "bet es tāda nepiedzimu"...Uzticējos, jo visi jau nav vienādi, viens maitas gabals mani sāpināja, morāli izdrāza, piečakarēja, bet tas jau nenozīmē, ka visi tādi ir..Un man nospļauties uz princi baltā limuzīnā, kurš apciemos mani tad, kad pūcei aste ziedēs.Pūcēm astes nezied, un prinču baltos limuzīnos arī nav...Ir tikai viens dzejnieks, kurš paņēma manu sirdi nemaz neprasījis atļauju...

"Pēkšņi man likās, tu esi mans draugs un, ka es tevi..." tālak jau jūs paši zināt....