Sēžu pie datora ar trīcošām rokām un sirdi.Gaidu chii zvanu, lai dabūtu no viņa pleijeri.Vēl tikai nagi jāuzlako, zeķes jāuzvelk un būšu gatava ceļam.Parasti pirms ceļojumiem ir tāds labs garīgais, bet tagad-ne šis ne tas.Vienu brīdi sēdēju dīvānā ar asarām acīs, bet valdījos lai nesāktu raudāt.Man nav ne jausmas, kas ar mani notiek un tas biedē.Ja varētu, tagad visiem pateiktu:"Čau! Es nekur nebraucu!" Laikam atliks tikai iekāpt autobusā un kļūs labāk...Varbūt galvā maisās visādas domas, par daudz domu un negrib viņas sakārtoties pa plauktiņiem.Laikam pārāk daudz zinu, vairāk nekā vajadzētu, vairāk nekā to, kas attiecas uz mani.
Ko tur vairs, pāris stundas un es dodos ceļā..Tāda sajūta ka brauktu prom uz gadu, bet tās ir tikai nepilnas divas nedēļas, sīkā, ko uztraucies!? Laikam visiem būs jāsaka:"Attā!" Gaidiet atpakaļ, skumšu pēc jums visiem ļoti, ļoti..:*