Es pārāk ātri cilvēkiem pieķeros, citu sāpes uztveru kā savējās..un tas nav labi, jo reti kad cilvēki atbild ar to pašu un tad sāp ļoti...vienreiz es tam visam izgāju cauri un sapratu, ka nekad to vairs negribu...bet ja nuv tā ir atkal? galvā jaucās visādas domas un beigu beigās tas viss izvēšas tik slikti un uznāk lielā rudens depresija, lai gan būtībā jau tur nekā tik traka nav, tikai daudz sīku mazu problēmiņu, nepateiktu vārdu, pateiktu vārdu, ļaunu un labu vārdu sakrājas un tad liekas, ka nu ir lielā depresija...vistrakāk jau ir ar tiem pateiktajiem un nepateiktajiem vārdiem...tie var būt divi vārdi, vai pat 2 burti, kas iegraužas dziļi kaut kur tevī iekšā un neliek mieru...un tu to atceries un atceries..."Valoda ir nesaprašanās avots!"tā taču lapsa teica mazajam princim vai ne?[atcerējos teikumu no manas epifānijas]... Man iekšās liels juceklis, jo ja nu tomēr es atkal kļūdos?

"Ņemu savus vārdus atpakaļ" priecājos par šiem vārdiem, bet baidos no viņiem...bail, ka atkal nekļūdos...