Sēdēju lejā uz trepēm, ārā lija. Es sajutos kā stūrī iedzīts suns ar iežmiegtu asti starp kājām. Lietus lija tieši tāpat kā asaras tecēja pār manu vaigu. Pēdējos mirkļus es centos valdīties un izlikties, ka viss ir kārtībā, lai gan sirds leca pa muti ārā un galva griezās kā karuselis zibeņu pilnā vakarā.Es sāpēju sev.Kad gāju pāri ielai, gribēju, paslīdēt kādā peļķē un palikt tur guļot, tik zirgu samīdītai.Tādos vai līdzīgos brīžos dzīve paskrien gar acīm.To es visvairāk vēlējos,redzēt katru mirkli iz manas dzīves, lai kļūtu vieglāk un tad ciest nežēlīgas sāpes.Sirds sažņaudzas un es pārstāju elpot.Es iekrītu gultā un sāk līt.

Tāda sajūta ir brīžos, kad emociju ir par daudz.Tad, kad es nespēju pabūt mierā, bet visur apkārt un manī kliedz SOS signālu.