deskriptīvās naivitātes svētā, stāvi klāt !
Tādas kā smagas akmeņu sirdis no mani šķietās nost novēlušās esam, izsapņotais īsformāta attiecību izpaudums nu ir vienīgi iekšēja atvieglošanās, šeit, tagad, saprotot, ka visas dzīvnieciskās jūtis bijušas vien bezmiega nakšu slimīguma pīšļi.
Kurš no mums kurš.
Ir kas tāds, ko sevī iemieso atsevišķu īpatņu sejas vaibsti, kas tāds, kas viņu acīm pašiem nav saraugāms, tiek publicēts, iemūžināts, narcistiski paštīksmināts, bet ir kāda kropla, tālu no etaloniskajiem normatīviem esoša iezīme, vai tā būtu noskaņa, kas iespējamo simetriju dara neredzamu, vai kas cits, kas vēdī šausmas, vai tas būtu acu skatiens, vai pavirši veidota, neplastiska mīmika.
Sevi deklamēt par sevi - samierināties ( ja nu tik tiešām vissvarīgākais ir paša klātesamības brīdis, tad nedrīkstētu vaidēt par to, cik katrs apstulbotas miesas nemākulīgs )