mitrums sūcas
Nebiju cerējusi to godu - dzīvot
ar grūtībām izturu uzspiesto darbības tempu,
improvizēju, kaut riebjas improvizēt
nezinādama sižetu, kļūdos uz katra etīdes soļa
mans izturēšanās vokatīvs stipri tāds provinciāls,
instinkti tīra pašdarbība,
lampudrudzis no aizbildinājuma pārtapības pašpārmetumā
apstākli mīkstinošais, moki mani
vārdi, žesti, kuros nevar padarīt nebijušus,
raksturs steigā pogāts kā mētelis
minētā nožēlojamais rezultāts
ja kaut vienu trešdienu iespētu iestudēt savlaicīgi,
vienu ceturtdienu nospēlēt vēlreiz
piektdiena klāt,
nezinu scenāriju
vai tas pareizi
es aizsmakušā balsī
( jo nav pat iespējas atklepoties aiz kulisēm )
pastāv ilūzija, ka šis ir vienīgi eksāmens
kuru kārtot steidzīgi saslietā barakā,
nē,
stāvu starp dekorācijām, aizslietņiem, rampām
redzu, cik tās pamatīgas
pārsteidz rekvizītu precizitāte
jau kopš ilga laika darbojas grozāmās skatuves mehānisms
ir iedegti paši vistālākie miglāji,
ak nav šaubu ka notiek pirmizrāde,
un viss ko vien darīšu
uz mūža nelaiķiem kļūs par to,
ko tiku darījusi
pat ja nokristu mirusi
padevīgo klusajā dumpībā
iedomājusies dzenamies pakaļ
klusuma pārsteigta
cerēdema, ka dievs būs izlēmis citādi
sajusties pārlieku vienai,
sāpēs dzemdētu
mirušus bērnus par jūrasbraucejiem - kas nenonāks galā