īpašas pazīmes aizžņaudz man rīkli
tomēr kaut kā eksperimentāla jūtu atkārtošanās ar tādu adaptētu līdzcietību apasiņojusi, liekas, ka anēmija nedraud
daudz manī salkana skābuma pret necilām lietām un pasauli vispār, untātālāk
sacīts - plēs cik tīk, sīpolam sīpolaina serde, daudz reižu kails, ne tur daudz ko glorificēt
ja kaut kur tuvumā tiktu izdarīts noziegums man trūktu alibi, labi ka ir tādi zemādas tauki, aukstums - bet ne nāves, tādas iekšīgas sazvērēšanās pret traku nervu trūkšanu un šķeļšanos