mazisms
Żiniet, zaļie vestibila gaiteņi un pūtainās mācībspēku vaibstu formas tik ļoti nomāc, gurdas, kuslas, dzīvē nerealizējušās, manā skalas formātā - zudušas sievietītes, nes paunainu dzīvi kā sarainu, pelēku sumbru mazuli.
Ir tik nepareizi pieļaut esamību, kā kādā no pagātnes kulāriem uzsāktu, vienkārši - turpinat būt, jo kādā no iepriekšnotiekamībām ir bijis kas tāds, kas atļāvis sākties.
It viss ķermeņa notikšanas statisms - kā astrālā, tā miesiskā un racionālā, definējams ar tādas visu varošas, visu pierādīt gribošas zinātnes kā ķīmija - pārveidojumiem, katrai reakcijai ir sava sākotne, savs nobeigums, tā kā - rūpestiem un mazām, izmisušām eksistenciālisma izmisuma spazmiņām, kas remdējas tikai tad, ja no sarunvalodas izslēdz šaubpilno 'bet' un patosā izmocīto 'ak', tā vietā lietojot vienīgi uz augslējām iešūpātu un piepaceltu 'Tomēr !', nav ne mazākā īstenības pamata.
Raini, es ticu, ka ziniet - integrēšu sevī kā prieku, tā darbu ( arī kā garīgas nostādnes progresu ) un attaisnošu Jūsu likmes šajā mūžšenajā likteņvērpju jeb kazīno ruletes partijā !