patstāvīgi moka neremdināma ēstgribas nepieciešamība, tas jau nebūtu nekas, tik vien kā tāds defekts - vēders nemitīgi liek par to manīt, signalizēdams man nešifrējamas basu kompozīcijas, mazais bundzinieks, kvēliem, kvēliemm vālīšu spilventiņiem kā lodāmura uguns cekuls, man kuņģītī sūcītes bungā. bung, bung.
visai savāda laicīgā domāšana, ritums, kas uzstājīgi notikdams, uzsver vēstures tik ciešo sasaistību ar šobrīdi, ārkārtīgi biedīgs šķiet.
vecai nemaz būt negribas, senillā, vecišķā nozīmē, kauču man tas draudētu tikpat lielā mērā kā Marijai Antuanetei askētisms.
Ir vajadzība visu tā smuki sazzipēt un intensitēt ( valodnieka dotumi ) . Būs dzīvīte, būs.
Un tā kraupainā, kobaltsirmā, izsapņotā atraitne, kas zobiemnagiem bij iekrampējusies manos rāvēju slēdzīšos un kurpīšu siksniņās - lai satrūd, aizput līdz ar ceļa smilti prom.