kad aizej
lauz kaulaino atmiņu vigvamus
lai es un tu
kā kārīgi suņi neskrapstinātu pagātnes skeletu
sēj plakanās pēdas nospiedumu
sirds astes komētas debesīs
lej rūgtāko viru lūpās
vājnnieka pirmsnāves malku
nebijis sabirzīs
neizdvestu vārdu pievārtes forštatē
karātavu zelts
smalkākā zīda virvju savērums
kakla bedrīti apvīs
kā ziedi, kas nepumpurojas sarkanos sējumos
dārgi
retākie putekšņu karāti
Tu zini, pirms atsaitēs jūras vilkaču mezglus
(naktīs tie neguļot caur nervu stiegriem sautē neatzītas mīlestības morzu)
atkal pār Tevi nākšu
kā Dievs, izgaršodams zaimotāju velēnu
pestīdams uzvēla sauli no mēslu pinkām kā skarabejs
es lidošu, kaut bende svepstēs manas noziegšanās
Tevis sevī neizsamistot