sevis izsmēlums
Gads noslēdzies, loks nostaigāts, uzbrukumi atiezti pagātnei, izmisums izkaltis.
Tā vien jaušu nepieciešamības invadēt sevī kādas bagātinošas emocionālās buķetes noturības, paralēli uzturbagātinātājiem, kas neatņemama manas dzīvības klātbūtne, lai spētu, kaut vēl pavisam neilgi, savas vienmulībai piesaitētās dienas izvadīt līksmi kā aizgājušos, laimības resursu pārbagātākā valstībā.
Atstāt visu aiz sevis, ēnā iekalt, gaismai priekšā nostatīties, lai apmākums kliedējas.
Neparasti saplaisājušas lūpas kā bezkaulu dateles tik sīkstas, skūpstīties gribas
Ārā, tur, kur uzplēsta debess un zari kā kaulaini pirksti grābj pliekanu gaisu, ir pavasaris, tas rāvas pelēcis, kas aizkulises visam, kas bijis pirms vasaras, ziniet, nemaz atjaunotnes vairs nealkstu, pirms pumpuri plīsīs leknā auglībā un blaktis kā skurbuši aeroplāna piloti trieksies maija pārticībā, nāks visa atkārtotā atkārtojums.
Es laikam atkal esmu tik neiedomājami nogurusi, delmi neceļas, kādam galvu noglāstīt un stīgot roku caur matiem kā retākajiem vītņaugiem, bet to visu, visu taču es gaidu no kāda, kas vēl nav nācis.