pamosties svešā naktī,
dzirdi sonātes izbalējušam mēnesim
un zini
tās ir balsis, kas klaiņo
bez mīlas, bez mājām

tik ļoti gribētos klusināt mūžīgi
tās kā nogalinošas lodes
no stobra, kas atveras sirds kaula vidū
uzplaucis ugunszieds
un gaida, kad izšaus pēdējo

drudžaini taustos gar palagiem
glāstu tos kā vismaigāko sniegu
kā gribot sajust dzīvi sevī
tik dziļu un nepielūdzamu kā šo pamestību
aukstums ietiecas manī kā dēle

tas ir mans vienīgais laiks
kad izjūtu bailes
par to, ka esmu viena
aļaskas ziemā
katra neatgriešanās ir tik caurspīdīga kā
graudaina dzīves sāls acu kaktiņos
garšo tik saldi kā nepārejošs sapnis
un nesāp