skabargas žoklīšos
Ir tik grūti, grūti, ko no sevis laukā izaicināt, palaist plašumos, atbrīvot pavisam. Sen zūdībā piešķiratis svētums, vien atlūzas, uz sauli burājošā kuģa vraks, tik ass un dzelkšņains, meklē horizonta tur, kur leja, grava, dziļi dobuļi.
Mazliet sāp, ko nu, sāp tā, ka gribas tās savas esības aizmēzt prom, kauču mazliet tālāk, lai atļauj atgulties zālājā, gaismā balojot, par sevi nedomāt un neberzt kājās čūgās, kroplus ceļus staigājot.
Jāiet ir, tieši iešanas labad, ne vairs tur iedoma par to, ka būs kurp nokļūt, vēl jo naivāk, ka kāds sagaidīs, kāds īsts, elpojošs miers, nē, nu vairs ne, pagaidām - neiestigt rakumus tais, kur rasts nav vairāk par netīrību, kas nagos ieķepusi.
Svina lodītes grūšana krūtīs, atpakaļ ritums, jāiedzīvinās, dzīvot jā ie mā cās ! Mana valoda šodien pirmā klasē