šie ir vieni no tiem brīžiem, kuros līdz mielēm sevi izjūtu kā starp karstām metāla oglīšu skrūvspīlēm iestarpinātu, pusjēlu, pārjūtīgu un ļoti sāpes nepanesošu, asinis mirkļos, (tajos retajos), kad liek par sevi manīt un manī ir kas vairāk kā mēms un skaudri iznīcinošs tuksnešains sausums, elektrizējas kā imagināru elektronu mijiedarbībā radusies ekspresija ( kas varbūt kādā no pamata šunas kodoliem ir gandrīz piedzimusi es )
bet, lai arī cik ļoti kategoriski būtu visi mani izkliegtie un slāpētie nē