es zinu, ka pienāks tā diena, kad no šīs gruvešu predestenācijas es celšu tādas zelta mošejas savām dievietēmm, kurās spoguļosies ne vairs no sevis aizklīduši domu tēli melnos hidžabos, bet kristāliskā svētumā mirdzoša sevis atgūšana
un vai maz laime, vai jebkas cits, kas nekad nav bijis nedz pērkams, nedz pārdodams, var būt lēts, vulgārs, vai tā var būt saskalaina vai netīra, un jo vairāk tāda, kas atsūkā visam, kas reiz bijis pats dārgākais ?
Un jūs varat mani kausēt ar zilu liesmu, iedēstīt visas savas vienaldzības, ļaunākos nomoda murgus ar dzelkšņainu prāta nezāļu sēnalām, tomēr manī arvien paliks tikai un vienīgi neaizmirstulīšu pļavas un zvaigžņu mežģīnu ģeogrāfija, visas neatcerēšanās nepieskarsies un atstās mani gaismtiecei
Pat ja pastāv kāda atškirība starp ziedošanos un ziedēšanu es ņemšu tās abas, negribu to visu pelēkumu, bailes no bezdarbības, būšanas virzīšanu, lai produktīvāk izbeigtu jebkuru impulsu, kas varētu manī radīt trauksmi, nevēlos ceļa putekļus, tajos sasūkties smaguma un tveicīga sausas zemes bezgaisa kā vienīgo atmiņu par to, ka kaut kur reiz ir iets, tā visa vietā, lai atgādinājums ir tās vasaras pļavas, kas nogādās tur, kur gribas nopkļūt visvairāk

I wish I could give fuck all about that, my baby dreamers, but I couldnt