es varbūt pat patiešām nevēlos runāt par tām visām lietām un nelietām, kas mani skumdina un liec pie zemes tik ļoti kā zaru pie kura kāds pakāries, arī par to, kas mani silda no iekšsienām tik ļoti kā baudā karstošas asinis, es nevēlos sev atgādināt. Vasaras dienas un atskārsme par atkal kādā pasaules malā caurkritušu un neizjustu pavasari ir caurmērā mani mierinošas.
Ir bijis tieši tik daudz, lai varētu sacīt, ka atkal tā dziļumu apjauta apkārtējajās norisēs nav manī nogulsnējusies.
Dārza svētki centra pagalmos, zaudēta samaņa mīlestībā un skābens sajūtu sulīgums baudas tuksnešu vietā