kondencuotas pienas
Mēs atcerēsimies
Galaktiku saplaisāšanu
Mēnessbaltu acu ābolos
Tik dzidros kā atvasaras
dziļajos atvaros
Arī tad, kad neatskatoties
Iestigsim muklāja tumsā
Kas nedziedēs
Tā ko to dara īsts miers
Pabērnos, kuri izguļ savus plecus,
Jo nav citu, kur balstīt sāpju pierietējušo ziedu

Zinu, Dzīve šķitīs tik kaira
Kā baudas dievietes klēpis
Vienīgi tādēļ, ka zem ādas ir nedaudz par daudz vīna


Atdošos Tev
Palikšu guļot un nedošos mājās
Jo zinu, ka vienatnes smeldze
Nav nedaudz skumīgs skaistums
Šūpolēs Aukstā ievziedu naktī

Pagalmos, kuros atveras Tavas pasaules logi
Dzimst solis no dvēseles svētajiem rakstiem
Alkainā miesas un glamūra bezdibenī
Kurā pati sev esmu tālākā zvaigzne
Mūžīgs piena ceļš
Manai pirmdzimtajai laimei

Tās pirmās maija naktis
Nektāru smaržojošos gaisa dārzos
Kā Babilonā
Ir arī šeit
Starp ieplaisājušām un brūcēs izliektām ielām
Pēc ziemas sāls izdedzināta miega
Nomalēs pavasaris ir tik gurds
Kā pasaulīgas laimes piepildīts
Neko negribošs un nesaprotošs

Es gribu būt kā tie vīteņaugi
Uz blokmāju urbānām krūtīm
Jo tie vēl ir tie, kas tiecas
Un nezaudē ticību saknei
Ja pat caur vīlēm vēdī beigas un neizdošanās