manas eksistences traktātā par to, kā es redzu sevi pašu un visiem - ''man nebūs'' kā aizmirstas bībeles bauslis - mīlēt Viņu un nepieļaut, ka pat kādā manas domas varicijā varētu atrasties, kas tāds, kas pašai liktu šo saldeno izjūtu izkliedēt
tādā gadījumā mani ne tikai kā iekaisums sapūžņotu nožēla par zaudētu savas dzīves gadu, bet arī vērstu idealizētu ''VISU'' trūdos un līķautos
mūsu vienā saplūšanas brīži ideoloģiskos mērogos sniedz man vairāk baudas kā apskaidrotā pamošanās afektā atklāsme, kas gaistošie kairekļi sen kā nav tie, kas rada prieka pārpaliekambu
vispār jau, gribēju adresēt pāris izkristalizētus pārvērtējumus, cik ļoti tas, kā es esmu izvēlējusies īsināt sav atvēlēto dzīves laiku varētu izrādīties nenoticis manā idejai - kā garīgi piepildīties, mani ievainotu izmisuma dzelkšņiem
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: