lux
un pat tad, ja varētu izrādīties, ka man sāp tik ļoti kā ādas noārdītai, dzeloņainām rīkstēm skartai miesai un vienīgā doma, kas uzturētu manu dzīvību par skaistu priekštatu būtu mierinājums, ka esmu amsterdamā un eitanāzija šeit ir legalizēta ne mazākā mērā kā mirušas dzejnieces sarkano bulvāru skatlogos
es joprojām lūgtu par tā nenotikšanu - kamēr devos uz lielveikaloto babilonu, mans Mīļotais gaidīja mani parkā kopā ar mūsu foksterjeru lēdiju, vēroja manadarīnpīles un klusā centra mierpilnos iezemiešus, kad atgriezos - tā vietā, lai mani sagaidītu mans tuvcilvēks un mūsu auklējaimais : 'Jaunkundz, vai tas bija Jūsu draugs ar sunīti ? Viņu notrieca mašīna ( šeit jau es biju mirusi un stiegra kā paralīze līķautā ), cilvēki izrādījās labi un aizveda Viņus uz Veterinār ( šeit es sajutu sevī atgriežamies reminiscētu dzīvību, glābta! ) klīniku, dodies vien mājās, negaidi viņu, viss būs kārtibā, sunītim šoks, iespējams lauzts mugurkauls, kājas, bet ar Tevi viss būs labi, tiešām ? ) nometu savu neaizsmēķēto cigareti, iepludināju alveolās skāņu biezeņveidīgu gaisu un mēroju ceļu mājup, domās atskatidamās uz mirkļu diapozitīviem un jābūtībām, sešos no rīta pie mums ieradās Horens baltā lačādas imitācijas kažokā, labajā turot - Rīgas dzirkstošo un visnotaļ edelikāta novietojuma kabatā - Franču brendiju, kādā no šiem satvērieniem, pats par sevi saprotams, bija iekūņojusies arī kāda smalka veidojuma blondīne, kura ar savu klātesmi godāja tikai peridodiski - some smoke, baby, vispār jaumana dzīve ir pārtapusi par nebeidzamu medusmēnesi, lai gan mums ir astoņi mēneši ar astīti, joprojām jūtamies kā no jauna iemīlējušies un redzēt viņu sev blakus ik reizi pamostoties - ir mūsu vienīgā laimes tuvcīņa