lidlauks
ļausim, viņa iekrampēsies savām asinsvēža spīlēm kādā onkoloģiskā sirdī un lūgsies pēc apžēlošanas
augstākā goda alga, svētlaimīguma skurba kā nepārejoša varavīksnes ņirbināšana atspulgos tur - nedaudz pirms skatloga, kurā zīmējas pasaules toņi
jā, dzīves nepratējiem mēdz būt zilgas sāpju gravas, pieplaukušas vīna plūmju zilumā vietās, kur izplūst asins un bezmiega nakšu griestu krāsojuma pelēkums sapnī par rītdienu, kas nepienāks sasmadzējusi un gurda kā lietus nosmacēta gaismas pļava centrālās stacijas tunelī un nemīlētu bāreņu logos
dzīvības sāls eksplozīvais liesmojums, kurā ietilpst vien tik daudz kā lieganas piena baltuma plakstiņu tauriņu dejas pie Tava saules pinuma
šīs ir manas mīlestības ziemas siltās zemes, ne ūdens, kas jāizraud arktiskā ziemā