mc riddim
sabiedrības slāņi
kā marmora sienas sautbīčā un puspuvis rajons maskačkā
(kvartālos nedaudz zem tilta
zelts ir baltās vielas atkusnis asinīs)
meklē sev mājas

dzīvi neatrod
mandelu krēma un kaltušas rivmaizes kārtojumā
pār-palikum un pārticības
sortimentā

kultūršoks beznacionalitātes nācijai
maskulīnie, klauni,
jūsu make-up un maybelline lētākās pomādes
noskalos kanāla civilo sēras
izsmieklu, burvji
radiet merķeļa arēnā
nedz lunciniet pantēru astes
vienu collu no žokļiem

lomu spēlēs valdības kulāros
zilās aristokrātijas
zaļā skaudība
pašai pret sevi
par to, ka par personas dubultošanos neizsniedz prēmijas
bet viņi nav slimi
ne video, ne cietuma, ne gāzes kameru greizajos spoguļos


arī tad, kad noliedz teikto,
kas sen jau kā protokols
mediju bulvāros
tē vē, radio frekvencēs
un dievā, kas pakāries

krucifikss pie bmw tonētā stikla
un eņģeļi eglēs
nopirktos svētkos
nav tas, kas man jāpielūdz, yah


nepiesauksim citus kosmosus
mūsējā pietiek
kritušu zvaigžņu
tās visas jau sen made in hollywood
starp brendu zīmoliem un tehno bītiem
tuc tuc vai Tu būsi mana ?
tuc tuc, mazā, šī ir mana alga !
vai nav laba ?
come on barbie, let`s go party!

un tu ar savu ķīnā ražoto loģiku
laikmetīgais modernist,
kas zombē patērēt
nedz radīt jaunu kultu
learn to say fucking no !