ne mazākās vēlēšanās atkal un atkal izjust to, kā ir tad, kad socializēšanās ir tikai tādas skumjas refleksijas sākumstadija, kad zīdā izsapņotā ētiskā elegancē sien kumšķainus saru mezglus sapņojot par iniciatīvu rehabilitēt kādu neiroloģiski. Jā, no rītiem uz spilvedrānas atstāt beļģu trifeles un eksotisku ziedu kauslapas. Tā visa vietā kā pretreakciju sagaidu kādu, kurš iepriekš mani neizvarojot ar jautājumu gūzmu par aromātiem un izcelsmes valsti, ne vien atnestu mīļāko tabaku, pasniegtu iemuti un ļautu man pašai aizsmēķēt (drebelīgas roķeles manas nākamās elpas galā neietver smalku stilu ), bet arī atļautos būt noderīgs ar savu vienīgo prasmi - pastāvēt līdzās, līdz es dodos uz la amsterdamu pie mīlas.
tā vietā, lai pie sevis - chante hare hrishna un jēgpilni būtu, ne tikai izjustu kairu gandarījumu par to, cik nesavtīgi tevī iemīlas pusmūža vīriešu kreatīva seksapīls, ceļ pilis uz svētajiem ūdeņiem kā baznīcas, kur man būtu lemts būt kādas līdz šim neapjaustas reliģijas ikonai, es nodarbojos ar sabiedriski nederīgām lietām un ilgojos intravenozi ievadītas kolas asiņainajā vielā