cik sasoditi lieks ir pašnāvības jēdziens, ja reiz mēs sevi izdzīvojam caur upuri neatgriezeniskai pašiznīcībai, atklājam vienīgi to, ka pašā dzīvošanas aktā varam atļauties visu, sākot ar eksistenciālu angažētību un beidzot ar sevis noliegšanu vispārējā nicinājumā, vērtību zudums ironijā un stihijā izgrieztas slēptākās dubultoderes
jo nav jau nekā zaudējama, mēs teiksim, pirms būsim raduši veidu, kā gūt, meditatīva domslāņu atmešana kā atteikšanās no nāvējoša ieraduma, vienošanās par to, ka turpmākajās darbībās nebūs rast kā nosodāma, jo mūs taču attaisno pozīcija - no nāves mani šķir vienīgi atmugurisks, neko saskatīt negribošs, paļāvīgs kritiens naglu gultā