pandemonija
šorīt tik vien kā driskainā, krāsotā lina dvielītē ievīstītai, matiem ūdeni pilošiem kā mitrām tintnīcas spalvām, smēķējot mentolu un piedzīvojot tādu nedaudz trauksmainu sevi, sapratu, ka tas laiks pats par sevi kā forma ir tikai īsās dzīves acumirklis, kas notur klejojumus telpā tiem piešķirot kādu nozīmi, pats ceļojums no punkta līdz punktam ir bez jebkādas vērtības, ja tam nepiešķiram iekšķīgu transformu
un varbūt tādēļ mana salkaisle, lepnums un zinātkāre lieliski attīra sevi un predestinē tādus kā žēlabainus lūgumus pēc vienas teleportācijas, gan uz nākamo gadu kādā pārdvēseliskā kūrortā, gan mīlestības attiecību izmešiem, sajūtiskā vide nav pat vairs līdzvērtība tādai reaktīvai ego kustībai - kaut uz visām komposa un smadzeņu puslodēm