atmiņas ir narcišu sīpoli pavsaros
mālaini recekļi samītas zemes sirds
kuru iecirst starp krūtīm
un sāpēt - zinot, kā būt ir bez mājām

akmeņainu enkuru stājās
nolauzti tālbrauceju masti,
burā uz ilksīs neiejūdzamu laimi
kādas nogrimušas atlantīdas krastos
kā nokareni lūpu kaktiņi
klanās nelaimes varai

tuksneša slāpes
ielaist sevī un piepildīt oāzes
ir - neotikušai būt
un gaidīt
gaidīt, kā svīstot rīts
plaucēs jaunas saules ziedā,
kur sodrējains herbārijs
vērtīsies dumpī pret saknēm
un dzīvē