Izrādās, ka esmu pavedinājusi vasaru to iegūstot daudzkārt pirms laika, par agru ar kailām kājām staigājot negatīvie lādiņi novadīti, steigā pielaikotas kleitas pusaizpogātās kabīnēs, par ātru brists pazemes avotos, jo nu vairs nepiesmiet, par dziļu esmu iespraukusies šī gadalaika necaurlaidīgumā.
Domāju, ka itin nekas nav nepatīkamāks par miega un aukstuma izjūtām ziemā un nomācošo kakla skriemeļu slēpšanu stīvās apkaklītēs, kā izrādās, šīs, kā tik tikko no katorgas kādā pustuksnesī, pavisam jauniegūtās sajūtiņas, ir daudzkārt drausmākas - elpoju putekļus un esmu pelašķu pelēka asfalta krāsa uz netīriem šīfera jumtiem.
kā šādos apstākļos, lai vizinās ar sabiedrisko ? kā jūtas smēķētāji ?
šādi es negribu ne dzīvot, ne mirt